Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Eseja ir veltīta novērojumiem latviešu akadēmiskajās aprindās. Nav labi akadēmiskās parādības raksturot neliterārā valodā. Bet tur neko nevar darīt. Akadēmiskās aprindas pašas uzprasās lietot neliterāro valodu. Akadēmiskās aprindas jocīgi rosās bez akadēmiskuma. Akadēmiskās ēverģēlības sākās tad, kad akadēmiskums (zinātniski pārbaudīts līmenis) nošļūk akadēmismā (no zinātnes prakses atrautā līmenī) un, nedod Dievs, sabrūk baisā tumsonībā.

Šajā esejā iederas vairāki neliterārie vārdi. Mūsu akadēmiskajā dārzā arvien drošāk čubinās āži, kurus viens āzis no LU rektorāta mīlēja regulāri slavēt kā „ekselences”. Sliktu darbu arī „ekselences” nevar noslēpt kabatā. Turklāt „ekselences” ar āža smadzenēm nemaz neslēpj savas „dārzkopības” ēverģēlības. Neslēpj, jo nesaskata savos izdalījumos ēverģēlību. Saskata tikai pašlepnu izcilību. 

Pirmā ēverģēlība. No 1999.g. 20.maija līdz 1999.g.16.jūlijam LR augstākās izglītības un zinātnes valsts ministre bija Tatjana Koķe. No 2007.g. 20.decembra līdz 2010.g. 3.novembrim viņa bija LR izglītības un zinātnes ministre. Tatjana Koķe ir zinātņu doktore, profesore, LZA korespondētājlocekle. Noteikti būs arī akadēmiķe. Ja viņa atkal saņems kādu augstu amatu, tad Jānis Stradiņš tajā pašā dienā Koķes kundzi iesvētīs akadēmiķos.

Tātad tiekamies ar tipisku akadēmiski iesvaidītu personu. Tatjanai Koķei ir viss, kas var būt Latvijas Republikā akadēmiski tendētam kadram no valdošās kliķes. No tāda kadra ēverģēlības teorētiski nevajadzētu izsprukt. Tāds kadrs zina, kas ir izglītība un kas ir zinātne. Izglītības un zinātnes atbildīgos amatos sēdošs kadrs perfekti orientējās akadēmiskajos nosaukumos. Tādi ir loģiskie spriedumi normālos apstākļos normālā valstī.

Uz minēto kundzi tie tomēr neattiecās. Tatjana Koķe mīl lielīties (pats dzirdēju), ka ir profesore mūžizglītībā. Tā ir šausmīga tumsonība. Profesors var būt tikai kādā zinātnes nozarē. Mūžizglītība nav zinātne. Tā tas nav nekur. Nav arī Latvijā. Vaļņu ielas izglītības un zinātnes speci nav mūžizglītību „tarificējuši” kā zinātni. Bet žēl! Vajadzēja priekšnieci glābt no šausmīgā negoda!

Otrā ēverģēlība. No 2012.g. 29.novembra Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents ir Ojārs Spārītis. Viņš ir mākslas zinātnieks, vairāku grāmatu autors, baznīcu interjera fotogrāfs. No 1995.g. 21.decembra līdz 1996.gada 22.jūlijam Spārīša kungs bija kultūras ministrs. Kā tas pie mums pieņemts, augsts valsts administratīvais amats uzvāra grandiozu iedvesmu vētrainai zinātniskajai pētniecībai un galvu reibinošai zinātniskajai karjerai. 1997.gadā viņš kļuva zinātņu doktors, 1998.gadā – habilitētais zinātņu doktors un profesors, 1999.gadā viņš jau bija LZA korespondētājloceklis, bet 2003.gadā – akadēmiķis. Ar tik strauju karjeru nevar lepoties tādi Spārīša kunga kolēģi kā E.Panovskis, E.Gombrihs, Dž.Reskins, H.Velflins, B.Vipers, A.Benua, kā arī latviešu izcelsmes pasaulē slavenais mākslas vēsturnieks, Ņujorkas universitātes profesors Voldemārs Jansons*.

2017.g. 26.martā portālā „Delfi” ievietoja jocīgu tekstu. Tas sākās ar ēverģēlīgu virsrakstu un teikumu: „Latvijas evolūcija (!?) notiek lēni un nemitīgās pretrunīgās administratīvās (!?) konvulsijās, pārliecināts Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis.”

Publicētais teksts ir atgādinājums par latviešu noziegumiem LPSR ZA sagraušanā. Dāsni titulētam zinātniekam (arī no „humanitāro jefiņu” gaņģa) noteikti vajadzētu zināt jēdziena „evolūcija” nozīmi. O.Spārītim vajadzēja atturēties šo jēdzienu attiecināt uz valsti. Un vēl kas. LR galvenā nelaime nekādi nav „administratīvās” problēmas. Galvenā nelaime ir noziegumu brīvība un latviešu inteliģences valstiskās kompetences trūkums.

Nav vajadzīgs atgādināt par evolūcijas jēdziena stabilo vietu dabas zinātnēs, stāstot par dzīvās dabas miljoniem gadus ilgo attīstību uz Zemes. Evolūcijas jēdziens apzīmē ilglaicīgus procesus sugu, ģinšu pakāpeniskajā mainībā.

XIX gs. nogalē Rietumu civilizācijā nāca modē evolucionisma mācība. Tā dabas zinātņu evolūcijas teoriju sāka attiecināt uz sociālajiem procesiem. Tātad arī uz valsts pārmaiņām. Tomēr evolucionismā ar evolūcijas jēdzienu nekad neapraksta atsevišķu sociālo objektu (piem., valsti), bet gan apraksta globālu fenomenu evolūciju – valstiskuma teoriju evolūciju, kultūras evolūciju, politiskās domas evolūciju, nacionālisma, sociālisma, liberālisma evolūciju, cilvēktiesību evolūciju, kristiānisma evolūciju, ateisma, feminisma evolūciju utt.

Ja tomēr vēlamies evolūcijas jēdzienu attiecināt uz LR, tad varam vēsturiski analizēt, teiksim, latviešu tautas politiskās apziņas evolūciju, latviešu tautas valstiskuma izpratnes evolūciju, latviešu tautas valstiskās suverenitātes izpratnes evolūciju. Noteikti var būt vēl citi analīzes virzieni, kuriem ir ilglaicīga trajektorija.

Noteikti nevar prātot par LR „evolūciju”, jo vispār nevar prātot par LR attīstību aizvadītajos 27 gados. Prātot var tikai par regresu, kas noslēdzies ar valsts krahu.

Nevar prātot arī par „lēnu” attīstību, kā LR koķetīgi pakritizē LZA prezidents. Ja baznīcu fotogrāfs kaut ko saprastu un gribētu objektīvi raksturot, neko citu viņš, saprotams, nevarētu atļauties pateikt, gadiem ilgi dirnot valsts budžeta apmaksātā pilnīgi nerentablā krēslā.

Trešā ēverģēlība. 2017.g. 24.aprīlī portālā „Delfi” rubrikā „Versijas” publicēja Andreja Mūrnieka tekstu „Ko darīt, lai reformas izglītībā izdotos?”. Autors ir pazīstams un enerģisks izglītības reformators, kā arī zinātnes reformators. Savā laikā viņš Izglītības un zinātnes ministrijai agresīvi centās uzspiest reti kroplu viedokli par kultūru. Tas notika, gatavojot programmu jaunajā mācību priekšmetā „Kulturoloģija”. Kunga kroplības noraidīja. Nelīdzēja ne kunga sacerētās vairākkārtējās denunciācijas, ne atsaukšanās uz kaut kādu mistisku pedagogu biedrību. Ministrija izvēlējās zinātniski pareizo pieeju.

Pēc neveiksmes zinātnes (kulturoloģijas) reformēšanā A.Mūrnieks aizvadītajos gados ir aktīvi pievērsies izglītības reformēšanai, laiku pa laikam sabiedrību iepazīstinot ar valdošajai kliķei tīkamu burbuļojumu. Burbuļotāju gaida spožas perspektīvas. Kad LR pie varas nāks „suņu būdas” partija, Mūrnieka kungs var kļūt izglītības un zinātnes ministrs. Viņa reformistiskās inovācijas pilnā mērā atbilst „suņu būdas” partijas biedru un elektorāta prasībām.

Mūrnieka kungs ir meistars „politiķu” siržu iesildīšanā. Viņa „versijā” sākums ir lišķīgi silts: „Jaungada apsveikumā ministru prezidents M. Kučinskis teica, ka Latvijas skolēnu sasniegumi ir pasaules valstu vidējā līmenī, ar to pamatojot reformu nepieciešamību (!?) vispārējā izglītībā. Apgalvojums – maldīgs! Īstenībā Latvija ir 70 attīstītāko OECD organizācijas dalībvalstu vidū (pētījumos iekļautajās izglītības jomās). Tas nozīmē, ka visu pasaules valstu (kopā ap 200) vidū, mēs noslēdzam labāko valstu sestdaļu”. 

Mūrnieka kungs retoriski ieknieba premjeram. Tas premjeram ir patīkams kniebiens. Viņa premjerotajā valstī izglītība ir pasaules labākajā līmenī un premjeram nav par to kautrīgi jāklusē! Ja Mūrnieka kungs būtu gudrs un godīgs cilvēks, tad viņa pienākums bija premjeram iekniebt pa īstam, norādot uz neloģiskumu valdības vadītāja vārdos. Ja izglītība ir vidējā līmenī, kāpēc ir vajadzīgas reformas? Lai izglītība būtu labā līmenī, tad ir vajadzīgs  kaut ko pieslīpēt, bet nevis reformēt. Reformēšana ir radikāla pārveidošana, kas balstās uz konceptuāli jaunu pieeju. Saprātīgā sociālajā vidē vidēji labas izpausmes neviens nereformē.

Trešā ēverģēlība nav Mūrnieka kunga pielīšana valdošajai kliķei vai ēverģēlība izglītības reformēšanā. Trešā ēverģēlība ir viņa titulā „LU vadībzinātņu doktors”. Tādā formulējumā viņš tautai sevi prezentē „Delfos”.

Dotajā titulā faktiski ir trīs ēverģēlības (proti, grandiozs talants: vienā abreviatūrā un divos vārdos trīs dumjības !!!). Divas mini ēverģēlības un viena maksi ēverģēlība.

Pirmā mini ēverģēlība ir nesaprotamā norāde „LU”. Vai kungs ir doktors tikai Latvijas universitātes telpās jeb arī citās telpās? Tituls liecina, ka kungs ir doktors tikai LU telpās. Ja viņu pie sevis uzaicina Kučinska kungs uz Ministru Kabineta māju, lai pateiktos par valdības godam pelnīto augsto novērtējumu izglītībā, tad A.Mūrnieks vairs nav doktors, jo viņš ir doktors tikai LU ēkās.

Interesanti! Tāda pieeja zinātniskā titula prezentācijā vēl nebija sastapta. Neviens nesaka „Oksfordas doktors”, „Hārvardas doktors”. Pie mums nesaka „Turības” doktors, „BSA doktors”. Spārīša kungs, domājams, nesaka „LZA doktors”, jo viņš ir doktors ne tikai kādreiz ļoti cienījamās augstceltnes 2.stāvā. Visticamākais, arī Koķes kundze savu zinātnisko grādu (un „mūžizglītības profesūru”) nesajūdz ar kādu noteiktu telpu.

Otrā mini ēverģēlība ir šāda. Mūrnieka kungs ir nevis „vadībzinātņu”, bet gan „vadībzinātnes” doktors. Viņš diemžēl pagaidām ir nevis daudzu zinātņu doktors, bet ir tikai vienas zinātnes doktors. LU viņš varēja iegūt „vadībzinātnes doktora zinātnisko grādu”.

Maksi ēverģēlība (respektīvi, šajā esejā trešā ēverģēlība) ir „vadībzinātņu doktors”. Tā ir šausmīga ēverģēlība. Tikpat šausmīga kā T.Koķes pieļautā ēverģēlība. „Mūžizglītība” nav zinātne, un nevar būt „mūžizglītības profesors”. Nav arī tādas zinātnes kā „vadībzinātne”! Zinātņu doktors tāpat kā profesors var būt tikai noteiktā zinātnē. Tas, ko pie mums dēvē par „vadībzinātni”, pārējā pasaulē nav zinātne.

Notikusi ir šausmīga kroplība. Vainīgs nav tikai Mūrnieka kungs. Viņa vaina ir tā, ka viņš atbalstīja šausmīgo kroplību. Viņš nav protestējis un nav atsacījies piedalīties šausmīgajā kroplībā. Acīmredzot viņš nemaz nezina, ka „vadībzinātne” pārējā pasaulē nav zinātne, un LU doktora studiju programma „Vadībzinātne” ir nosaukta pilnīgi aplami.

Šausmīgā kroplība grozās ap pēcpadomju laikā modīgo svešvārdu „menedžments” un kretīnisko māniju visus latviešu jauniešus izskolot par biznesa menedžeriem. Bet nebūt tas ir galvenais iemesls. Galvenais iemesls ir akadēmiskā personāla trakā degradācija, akadēmisko kadru sagatavošanas primitīvisms, zinātniskuma zemais līmenis, zinātniskās „titulēšanas” komercializācija un sapuņķošana ar valsts augstiem administratīvajiem amatiem.

Nav ņemts vērā (domāju, tas nav noticis apzināti, bet gan noticis zinātniskās bezatbildības un zinātnisko kadru neadekvātuma dēļ) svešvārda „menedžments” skaidrojums. Lieta ir tā, ka menedžments (angļu management) ir vadībzinība, bet nevis vadībzinātne. Svešvārds „menedžments” apzīmē nevis zinātni, bet gan prasmi, māku vadīt uzņēmumu, kas ietver plānošanu un organizēšanu, darbu ar personālu, tā stimulēšanu un kontroli.

Vadībzinība nav viens un tas pats, kas vadībzinātne. Traktoristam arī ir sava veida vadībzinība. Viņš zina vadīt traktoru. Bet tas nenozīmē, ka viņš ir zinātnieks un viņa vadībzinība ir vadībzinātne. Atkārtoju nedaudz savādāk: zinība un zinātne nav viens un tas pats; māka kaut ko darīt vēl nav zinātniskā darbība. P. F. Drukers savu mīļo menedžmentu neuzskatīja par zinātni.

Pēcpadomju Latvijā mūsu akadēmiskā inteliģence pret menedžmentu izturas kā pret zinātni. Pie mums gatavo „vadībzinātniekus” un tajā skaitā „vadībzinātnes doktorus”.

Pie mums akadēmiskā inteliģence drīkst nepaskatīties vārdnīcā „management” tulkojumu latviešu valodā. Tulkojumā nav nekas teikts par zinātni. „Management” latviski nozīmē vadīšanu, pārvaldīšanu, prasmi, veiklību, darba organizāciju, vadību. Arī „manager” latviski nenozīmē „zinātnieks”, bet gan nozīmē „vadītājs”, „direktors”, „saimnieks”.

Šaubu nav. Nekas netiks izlabots. Latviešu akadēmiskā inteliģence nekaunas no „2 x 2 = 5” līdzīgām dumjībām. Ja gandrīz 100 gadu laikā konstitūcijas 4.pantā netika izlabota kļūda norādē par valsts karoga krāsu, tad nekādā gadījumā nav gaidāma tāda sīkuma kā „vadībzinātne” likvidēšana. Sentence „Muļķiem likumi nav rakstīti” uz Rīgas akadēmiskā globusa ir iekalta uz mūžīgiem laikiem. Nav gaidāma nopietna mācīšanās no citu valstu akadēmiskās pieredzes. Piemēram, arī LR piešķirt universālo „Ph.D.” vai „Sc.D.”. Bet varbūt tomēr notiks brīnums, un A.Mūrniekam par nopelniem valdošās kliķes slavināšanā pirmajam tiks piešķirts „Ph.D.” vai „Sc.D.”, iemetot šmucspainī šmucīgo „vadībzinātņu doktors”.

*LR izdeva Austrijā dzimušā ebreja E.Gombriha mākslas vēsturi. Taču V.Jansona mākslas vēsture pasaulē ir pazīstamāka nekā E.Gombriha grāmata. Kā nekā V.Jansons ir latvietis, humanitārajās zinātnēs uz Zemes vispazīstamākais latvietis. Varēja parādīt zināmu cieņu, Rīgā izdodot viņa grāmatu.

Novērtē šo rakstu: