Iesaki rakstu: 
Pirms nedaudz vairāk kā gada – ja precīzi, 2011. gada 4. jūnijā – kāds redzams Latvijas valstsvīrs, kam valsts intereses (vārdos) vienmēr bijušas pāri visam, augstākā mērā valstiski norūpējies (vārdos), savā blogā klāstīja, cik strauji „uzlabotos Latvijas tautsaimniecības veselība”, ja būtu iespējams „izoperēt augoni” – derdzīgās un pusnoziedzīgās ārzonu kompānijas.
Valstsvīra pārdomas ar kopējo nosaukumu „Cik Latvijai izmaksā ārzonas” bija tik sirdsšķīstas, valstiskas un vienlaikus izcili argumentētas, ka nudien prasās pēc pāris pagarākiem citātiem.
Un tātad – kāpēc šīs ārzonas, pēc valstsvīra domām, ir skarbi jāierobežo: „Valdībā šonedēļ lēmām par to, uz kādiem nosacījumiem Latvijā būtu jādarbojas komercsabiedrībām, kuru tiešie vai pastarpinātie īpašnieki slēpjas ārzonās. Uzņēmēji visā pasaulē izmanto ārzonu sniegtās priekšrocības galvenokārt, lai optimizētu savas nodokļu izmaksas. Ārzonu sistēma ir sen iedibināta un katras valsts tiesības suverēni lemt par savu nodokļu sistēmu un uzņēmējdarbības nosacījumiem ir respektējamas. Kaut gan lielākā daļa demokrātisko valstu šo realitāti izjūt kā nozīmīgu apgrūtinājumu (naudas atmazgāšana, kontrabandas piesegšana, nelegāla tirdzniecība u.tml.), arī es esmu aicinājis kolēģus Eiropā diskutēt par sistēmas izmaiņām, tomēr, visticamāk, mums nāksies samierināties ar šādu ārzonas nosacījumu esamību.”
Tad vēl – kāpēc Latvijā šīs ārzonas darbojas īpaši nejauki un nosodāmi: „Tomēr arī šajā kontekstā Latvijā ir dažas īpatnības, ar ko izceļamies uz citu valstu fona. Proti, nozīmīgākā daļa uzņēmumu ar īpašniekiem ārzonās ir konstruēti, lai slēptu to patiesos īpašniekus un labuma guvējus. Informācijas drumslas, kas nonākušas atklātībā pēc KNAB veiktajām kratīšanām, apliecina kuluāros jau sen zināmos faktus, ka patiesā labuma guvēji daudzās ārzonās reģistrētās kompānijās ir Latvijas politikas smagsvari. Šādi „optimizētāji” miljoniem latu nesamaksā nodokļos un valsts budžeta nauda tiek novirzīta personīgajam labumam. Un tas tiešā veidā skar katru Latvijas iedzīvotāju.”
Un vēl – valstsvīra valstiskie apsvērumi par nejaukā augoņa izoperēšanas nepieciešamību un laba vēlējumi šajā jomā tobrīdējam jaunajam Valsts prezidentam: „Tēlaini izsakoties – izoperējot šādu augoni, Latvijas tautsaimniecības veselība uzlabotos. Veicināt tautsaimniecības atkopšanos solījis arī šonedēļ ievēlētais nākamais valsts prezidents. Novēlot jaunievēlētajam prezidentam kļūt par starptautiski atpazītu un novērtētu Latvijas vārda nesēju jau tuvākajā nākotnē, šodien viņa atbalsts ārzonās noslēptu uzņēmumu īpašnieku atklāšanai būtu pierādījums patiesai neatkarībai no viņa ievēlēšanas organizētājiem.”
Tiktāl – valstsvīra dvēseles sauciens, kura sausais atlikums tātad – ārzonas ir līdz ausīm iekšā naudas atmazgāšanā, kontrabandas piesegšanā, nelegālā tirdzniecībā un saistībā ar zaglīgiem politikas smagsvariem, kuri nepārtraukti domā par savas mīļās valsts un tātad katra Latvijas iedzīvotāja apzagšanu, tā ka smērēt ar tādām rokas var tikai pilnīgs „reģiska”.
Un tagad – jau pavisam svaiga, aizvadītās nedēļas ziņa par latvju ekonomikas atdzimšanas tēmu. Nupat nodibināta jauna SIA ar nosaukumu „Westa Nordic”, kas gatavojas rosīties visnotaļ cildināmā nodarbē – auto akumulatoru ražošanā, un uzņēmuma runasvīrs ar entuziasmu stāsta - esot gaidāmas pat pusmiljona eiro investīcijas, sākumā akumulatorus Latvijā tikai komplektēšot, bet vēlāk arī ražošot.
Taču, kā stūrgalvīgi rāda „Lursoft” datu bāze, 40% uzņēmuma kapitāldaļu pieder krievu oligarhu un korumpēto ierēdņu iecienītajā Kiprā reģistrētajai „Kedvento Trading Ltd”, bet vēl 30% kapitāldaļu – jau pavisam „melnā” ārzonā, Lemberga un citu ļauno oligarhu advokātu iemīļotajās Britu Virdžīnu salās reģistrētajai „Gektor Productions Ltd”. Pašmāju caurspīdīgajiem bāleliņiem – tikai atlikušie 30%.
Jā, lai gan runasvīrs sirdsšķīsti vēsta par Ukrainas investīcijām uzņēmumā, „Lursoft” dati rāda, ka ukraiņu – ja ticēt runīgajam uzņēmējam – investori nezin kāpēc nolēmuši par uzņēmuma īpašniekiem kļūt nevis „pa tiešo”, bet gan, izmantojot tās pašas ārzonas, saistībā ar kurām, izsakoties iepriekš citētā valstsvīra vārdiem, „nozīmīgākā daļa uzņēmumu ar īpašniekiem ārzonās ir konstruēti, lai slēptu to patiesos īpašniekus un labuma guvējus”.
Protams, nekā jau īpaša šai faktā nav, - ārzonu uzņēmumi Latvijā čum un mudž kopš deviņdesmito gadu sākuma, un arī tizlie likumdošanas grozījumi ofšoru labuma guvējiem ļauj justies komfortabli kā Dieva azotē.
Taču ir kāda komiska (vai varbūt nožēlojama) nianse – kā jau varbūt nojautāt, pirms gada ārzonu augonim ar muldonības skalpeli draudējušais valstsvīrs un šodienējais ofšoru kompanjons un balstītājs dīvainā kārtā ir viena un tā pati persona, kura pašlaik labuma gūšanu no praktiskās draudzības ar iepriekš tik neieredzētajiem ofšoriem joprojām bez kādām problēmām vai neesošās sirdsapziņas ēdām savieno ar Latvijas lielākās un ētiskākās partijas ģenerālsekretāra posteni.
Kas tieši? Protams, kurš gan cits, – brīnumainās valstiskās pārliecības un augsti ētisko principu metamorfozes notikušas ar kādreizējo ekonomikas ministru, jauno oligarhu zaļās enerģijas entuziastu un „tumbočku” uzkrājumu maģijas speciālistu, Zaķa, Ēlertes, Čigānes, Dombrovska, Āboltiņas, Štokenberga un pārējo dubultmorāles un trīskāršo principu cienītāju politkompanjonu, „Vienotības” ģenerālsekretāru Arti Kamparu.
Tik tiešām – Tautas partijas pārstāvji sīkā kampšanā, pliekanās blēdībās, dažāda mēroga melos un it īpaši jau izcilā liekulībā un dubultmorāles jomā bija tīrie amatieri...
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
