Iesaki rakstu: 
Pirms neilga laika šajā portālā tika nopublicēts Saeimas ilggadējās “mēbeles” un partijas “Saskaņa” līdera Jāņa Urbanoviča atgādinājums, ka “vairāk nekā 30 procentiem Latvijas pilsoņu dzimtā valoda ir krievu valoda”, “caur puķēm” aicinot, ka, nu, nevajadzētu jau noteikt nekādus radikālus ierobežojumus pie “okupekļa”, tā vietā ievērojot attiecīgās publikas “tiesības uz pulcēšanās brīvību” utt.
Sociāldemokrātiskā politizstrādājuma vadonis pauda mākslotu satraukumu un “bažas”, ar kādām viņa “politbiroja” valde raugoties uz pašreizējo situāciju Latvijā, jo, lūk, “sabiedrības sašķeltība pēc nacionālās pazīmes sasniegusi satraucošu pakāpi”, “Latvijas krievvalodīgie pilsoņi tiek apvainoti nelojalitātē”, “Latvijas krievus nesodīti var apsaukāt par okupantiem, piedraudēt ar izsūtīšanu no Latvijas”, “ar vienvirziena biļeti uz Maskavu” utt.
Kas ir tipiski šim politveidojumam, allaž tiek demagoģiski jauktas kopā atšķirīgas lietas – “Latvijas krievvalodīgie pilsoņi” un t.s. “piektā kolonna”, kas par Latvijas rusifikāciju būtu gatava nobalsot kaut nakts vidū, ar abām rokām, kājām un, ja vajag, arī citām ķermeņa daļām. Ja nu tiešām Latvijā ir kāda īpatnīšu kopa, kuras apziņā katrs krievs tiek uztverts kā potenciāls drauds-piektkolonists, tad tā ne tuvu nav lielākā sabiedrības daļa, un šim politiķim tas sen bija jāsaprot.
Tāpat kā tas, ka, uzdrošinos apgalvot, vairākums no šiem “vairāk nekā 30 procentiem Latvijas pilsoņu” jau sen ir iemācījušies valsts valodu, integrējušies un dzīvo kā pilntiesīgi pilsoņi. Viņi šeit ir un būs pieņemti kā normāla sabiedrības daļa, kopā ar pamatnāciju iesmejot par daudzdzerošajiem dīvainīšiem, kas reizi gadā ālējas pie okupantu simbola, lai svinētu “uzvaru” (kādu? vodkas uzvaru pār veselo saprātu?)…
Tas, ka pamatnācija dažādos veidos un toņos pauž savu sašutumu pret antilatviski noskaņotiem elementiem (neatkarīgi no tautības), ir pašsaprotami. Tolerance ir ievilkusies daudz par ilgu, un tam laiks mainīties. Pret maitām un draņķiem tolerancei ir jābūt ne lielākai par nulles līmeni.
To pat šim politiķim vajadzētu zināt un saprast pat tad, ja savā retorikā viņš nepakautrējas pabirdināt arī pa kādai krokodila asarai saistībā ar Ukrainas notikumiem. Un pie viena atcerēties vēl kaut ko.
Piemēram, to, ka Latvijā jau krietnus 30 gadus ir tikai viena valsts valoda – latviešu. Piemēram, to, cik ilgi pats Urbanovičs ir stāvējis (vai tupējis “vēzītī”) rusifikatoru rindās. Desmit gadi pagājuši, bet nebūs jau visa sabiedrība tik stulba, lai neatcerētos, kā ar tās pašas “Saskaņas” gādību reiz Latvijā notika referendums par klaji debilu tēmu – būt vai nebūt valstī oficiālai divvalodībai (pretēji iepriekš publiski paustajam, ka Latvijā jābūt tikai vienai valsts valodai – latviešu).
Un pirmās “vijoles” šajā pasākumā spēlēja neviens cits kā pats Urbanovičs ar savu nu jau uz Briseli pamukušo “politdēliņu” Nilu Ušakovu, kurš ne reizi nepalaida garām iespēju 9. maijā pie “okupekļa” ar sava agrākā līdzskrējēja Vadima Baraņņika gādību rīkot politisko šovu un reiz pat Krievijas lielāko kara noziedznieku Putinu pasludināja par labāko, kas Latvijai iespējams…
Vietā atcerēties arī, kā “Saskaņas” aizkulišu sanāksmēs politiskie darboņi ar noteiktu regularitāti par tādu latviešu valodu vispār mēdz aizmirst… Arī tādu “nebūtisku” faktu, ka reiz no tās pašas “Saskaņas” Saeimā iekļuva kāds Latvijas un visa latviskā nīdējs, toties Latvijas pilsonis Valerijs Kravcovs, kam ar valsts valodas zināšanām bija, korekti sakot, sasodīti draņķīgi. Toties savā dzīvesvietā Liepājā šis deputāts bija jo cieši saistīts ar citu Latvijas nīdēju Jevgeņiju Osipovu (radošais tandēms bija pat tik čakls, ka Latvijas nīšanu izpauda īpaša video nofilmēšanā), savukārt pati partija ilgstoši bija līgumiskās attiecībās ar Krievijas “cara” kūrēto politisko spēku… Kaut kur Zilupē mēra krēslā ilgus gadus tupēja kāds valsts valodu totāli nezinošs parazīts Agafonovs uzvārdā, kurš šobrīd aizņem Ludzas novada mēra 2. vietnieka krēslu un varbūt pat ir pamanījies ielauzīties latviešu sarunvalodas pamatos…
Tāpat vietā atgādināt, ka pēc Krimas okupācijas 2014. gadā Urbanovičs un kompānija nebūt nesteidzās nosodīt agresoru vai ieņemt citādi aktīvu nostāju, un vai to maz var prasīt no šiem bezmugurkaulniekiem, kuriem pat Latvijas okupācijas atzīšanai “ar puslitru nepietiek”, bet vārds “okupācija” ir milzu bieds?… Pat līgums ar kaimiņvalsts valdošo partiju tika izbeigts vien… piecus gadus pēc Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā… Sak, situācija pati par sevi nekā neuzlabojās, nu, nācās veikt vismaz kaut ko simbolisku…
Bija jānotiek atkārtotam militāram krievu “urlu” iebrukumam Ukrainā, lai Urbanovičs un viņam līdzīgie “attaptos”, ka kaut kas tomēr tajā lielvalstī nav kārtībā, ka nu gan no tā agresora laiks novērsties un izlikties par labākiem, nekā ir patiesībā, turklāt vēl ļoti “latviskiem”, lai klusībā cerētu nozvejot kādu latviešu elektorāta balsi…
Taču neviena retorika nepārliecina, tieši otrādi – “Saskaņa”, kam līdz sociāldemokrātijai ir tālāk nekā zirga čupai līdz zvaigznēm, no laika gala atgādina latviskotu “Krievu savienību”, kurā gan nav tik uzkrītoši redzami “ždamikinveidīgi” ļautiņi, toties retorika ir teju paralēla.
Pirms kādām Saeimas vēlēšanām Urbanovičs no plakātiem vēstīja: “Latvijas problēma nav krievi, Latvijas problēma ir nabadzība.” (Atceroties “Saskaņas” valdīšanas laikus Rīgā, kad tika izshēmota un teju uz grunti nolaista ne viena vien pašvaldības kapitālsabiedrība, jāšaubās, vai šie “sociķi” situāciju jebkad spētu labot; ja nu vienīgi sev un savējiem…) Tikmēr Ždanokas pasistā politisko “gopņiku” banda runā līdzīgā manierē – ne jau par [okupantu] pieminekli jādomā, bet par krīzi!
Taktika identiska – “aiziet” no neērtas tēmas un novērst uzmanību uz kaut ko citu. Vai būsim gatavi ticēt šim politiskajam muldeklim, kad viņš apgalvos, ka ne mazākajā mērā nepārstāv “piekto kolonnu”? Ticamāka aina būtu, ja Urbanovičs sevi pārdēvētu par Ivanu un kopā ar “ždamikina” grupējumu kādā Pārdaugavas parciņā iemestu “graņonku”, uzkostu “voblu” un sarīkotu simbolisku sēru brīdi par godu “okupekļa” aizvākšanai… Ideālā gadījumā – nespēdams pārdzīvot “krievu apspiešanu” un “piemiņas simbola apgānīšanu”, ar visu piekto kolonnu tauvā vēl aizvāktos pāri robežai austrumu virzienā.
Citiem vārdiem, ja par šiem liekuļiem un politiskajiem izdzimteņiem savu balsi joprojām ir gatavi atdot ap 20% elektorāta, kā to ilgstoši liecina socioloģiskās aptaujas, tad varam uzskatīt, ka, ja neesam priekšvakarā iekšējai X stundai, tad noteikti vismaz kārtējai četrgadei, kurā Saeimas gaisu maitās nelāgi smakojoši un pretvalstiski politiskie atkritumi.
Pamesli, kas izliekas turam rūpi par valsti un visa latviskā saglabāšanu, bet idejiski sēž uz krievu tankiem un ir gatavi katrā laikā skriet ar tulpju kaudzēm pretī “atbrīvotājiem”... Arī šeit runāsim par toleranci?
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
