Vai daļa no mūsu valsts iedzīvotājiem arī turpmāk nolemti drūmai eksistencei arhaiskā un nehumānā institucionālas aprūpes sistēmā?
Ieva Rosne08.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Kamēr personāls metāla bļodas ar ēdienu liek uz galda, klienti atrodas aiz telpas durvīm, pēc tam personāls durvis atver un aicina klientus pie galda. Novērots, ka klienti skriešus metas pie galda un steigā sāk ēst. Ēdiena porcijas vizuāli ir nelielas un klienti cenšas paņemt citu klientu ēdienu – tas liecina, ka klienti iespējams nav apmierinājuši izsalkumu. Vairākiem klientiem novērojams nesamērīgi ātrs ēšanas temps. Šāda sasteigta ēšanas procesa rezultātā novērots, ka klienti regulāri atrij ēdienu, un tad atkārtoti to košļā un apēd otrreiz.” Un vēl, un vēl, un vēl. Lapaspusēm un lapaspusēm tiek aprakstīts, kādos apstākļos cilvēki spiesti dzīvot.
Šīs ir nevis rindas par mītiskas pagātnes notikumiem kādā tālā un svešā zemē, bet gan citāti no 2020. gada 13. oktobra LR tiesībsarga preses konferences ziņojuma “Par cilvēku dzīves apstākļiem Valsts sociālās aprūpes centros (VSAC)[1]”. Institucionālā aprūpe Latvijā joprojām zeļ un plaukst, lai gan jau 2002. gadā Labklājības ministrija savā Koncepcijā norāda par institucionālās aprūpes nelietderību,[2] bet 2006. - 2008. gada stratēģijā apņēmās valstī “attīstīt alternatīvus sociālās aprūpes pakalpojumus.[3]”
Tātad jau vairāk nekā divdesmit gadus valdības gaiteņos tiek izstrādātas stratēģijas, koncepcijas, apņemšanās, kuras nevienam neuzliek nekādus pienākumus vai atbildību. Tiek virknētas vispārīgas, skaistas frāzes, kurās izteiktie apgalvojumi grūti apstrīdami. Tomēr konkrēta rīcības plāna nav, un visas apņemšanās paliek tikai uz papīra - realtitātē nekas nemainās, vismaz uz labo pusi noteikti nē.
Dzīves apstākļi VSAC neuzlabojas, tajos ievietotie cilvēki degradējas, viņi zaudē tādas savas dzīves laikā apgūtās iemaņas un prasmes kā uzklāt galdu, pagatavot ēdienu, uzvārīt tēju. Cilvēki spiesti dzīvot šaurībā, bezpersoniskās istabiņās, bez personiskajām mantām - pat privātās drēbes tiek ieslēgtas, un cilvēki staigā tajā, ko viņiem iedod. Uz naktskapīšiem, kas iespiesti starp gultām, visbiežāk atrodas vien tukša glāze. Jo arī dzeramais ūdens nav brīvi pieejams. [4][5][6]
Labierīcību skaits ir nepietiekams tik lielam cilvēku skaitam, kāds uzturas institūcijās, turklāt tajās nav iespējams ievērot privātumu. Vēl vairāk - bieži “klientu tiesības un brīvība tiek ierobežoti, ieslēdzot viņus nodaļā[7]”. Tiesībsargs raksta, ka nodaļu ārdurvis pastāvīgi tiek slēgtas, tādejādi cilvēkiem liedzot iespēju atstāt nodaļas telpas pat personāla pavadībā – tikai daļai no šiem cilvēkiem tiek dota iespēja doties svaigā gaisā. Vēl vairāk - cilvēki bieži tiek ieslēgti telpās, kurās nav pieejamas dušas un tualetes. Šie uzskatāmi par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Jau 2011. gadā tiesībsargs ministru prezidentam norādīja uz “valsts amatpersonu nolaidību cilvēktiesību jautājumu risināšanā” rakstot, ka: “(..)problēmu nerisināšana ir vērtējama kā atbildīgo valsts amatpersonu nolaidība cilvēktiesību jautājumu risināšanā”, un uzsver “valsts pienākumu veikt deinstitucionalizāciju, pakāpeniski atsakoties no VSAC sniegtajiem pakalpojumiem.[8]”
Kopš tā laika gadu no gada valdībai tiek norādīts uz neskaitāmajiem cilvēktiesību pārkāpumiem institucionālajā aprūpē.[9] Informācija par to ceļo no viena ierēdņa pie otra, bet mainās vienīgi VSAC aprūpes uzturēšanas izmaksas - tās arvien palielinās, turpretī cilvēku dzīves kvalitāte pazeminās.[10]
Tā nu cilvēki spiesti savus mūža gadus pavadīt ieslēgti, izolēti no visa, kas jebkuram cilvēkam ir svarīgs. Ievietošana institūcijā pārkāpj cilvēku tiesības dzīvot sabiedrībā.[11] Turklāt institucionālā aprūpe ir neizdevīga ne tikai indivīdam, kurš saņem pakalpojumu, bet arī sabiedrībai kopumā. Lai gan izmaksas ir aptuveni vienādas, jāatzīmē, ka sabiedrībā balstīti pakalpojumi “nodrošina ievērojami labāku cilvēku dzīves kvalitāti, tāpēc ir uzskatāmi par efektīvāku nodokļu naudas izlietojumu[12]”.
Tomēr Labklājības ministrija gadu no gada turpina desmitiem miljonu eiro novirzīt arhaiskas un novecojušas sistēmas uzturēšanai, rīkojoties tieši pretēji tam, ko arī A.K. Kariņa valdība savā deklarācijā ir apņēmusies darīt.[13]. Ar milzīgu finansējumu stiprinot institucionālo aprūpi,[14].tiek neefektīvi izlietota nodokļu maksātāju nauda, tādejādi rīkojoties pretēji labas pārvaldības principiem. Kāpēc tas tā notiek – nav izprotams.
ERAF fondu atbalstu valstī kopš 2015. gada uzsāktais deinstitucionalizācijas projekts notiek ārkārtīgi lēni, tajā iesaistīto cilvēku skaits ir nepiedodami mazs. To valdībai pārmet arī tiesībsargs, bet ministru prezidents pie tā vaino pašvaldību politiķu negatīvo attieksmi un iedzīvotāju protestus.[15] Latvija 2010. gadā ratificēja Konvenciju par invalīdu tiesībām, kuras 8. pantā par izpratnes veidošanu skaidri definēts, ka: "dalībvalstis apņemas veikt tūlītējus, efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai visā sabiedrībā veidotu izpratni par personām ar invaliditāti un veicinātu personu tiesību un cieņas ievērošanu.[16]"
Nav saprotams, ar ko Labklājības ministrija nodarbojusies šos vienpadsmit gadus, jo acīmredzami nekādi “tūlītēji, efektīvi un atbilstoši pasākumi” nav veikti. Līdz ar to vainot sabiedrības izpratnes trūkumu tajā, ka valdība nedara to, ko tā apņēmusies darīt, ir diezgan ciniski.
Izpratne nerodas pati par sevi, tā veidojas daudzu gadu garumā, sākumā viss jaunais ir biedējošs. Bailes un aizspriedumi savukārt lieliski sabiedrotie politiķiem, kuri ar tiem viegli var manipulēt, virzot cilvēkus, kur pašiem izdevīgāk. Un lieliska atruna, lai neko nedarītu.
Par izpratnes trūkumu atbildīgo ierēdņu vidū liecina kaut vai tas, ka viss šis dārgais, sarežģītais, laikietilpīgais deinstitucionalizācijas projekts būvēts, pamatojoties uz to, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem “varēs izvēlēties[17]”, vai viņi gribēs tajā piedalīties vai ne. Šie cilvēki bieži nevar izteikt savas vēlmes, jo viņiem ir garīga rakstura traucējumi, nevis tāpēc, ka negribētu dzīvot cilvēciskos apstākļos. Turklāt ar cilvēkiem ir jāstrādā, viņi pakāpeniski jāsagatavo pārmaiņām.[18]
Labklājības ministrijas mājas lapā teikts, ka projekta ietvaros iespēja dzīvot sabiedrībā tiks dota tiem, “kuriem veselības stāvoklis to atļauj.[19]” Kā tad paliek ar ANO Konvenciju, kurā skaidri definēts, ka „šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē[20]”?
Tur nav ne vārda par to, ka tiesības dzīvot sabiedrībā ir tikai tiem, “kuru veselības stāvoklis to atļauj”. Šāds apgalvojums ir pret konvencijas būtību. Tas ir nežēlīgs un klaji diskriminējošs. Ar to principā tiek ignorēts iemesls, kāpēc šie cilvēki atrodas institūcijās – viņiem ir garīga rakstura traucējumi. Tādejādi atbildīgie ierēdņi ar savu politiku jau sākotnēji no sociālā atbalsta saņēmēju loka izslēdz lielu cilvēku grupu - to, kurai šie pakalpojumi vajadzīgi visvairāk. Un ne visiem ir aizgādņi, kas var “izteikt vēlmi” šo cilvēku vietā - lielākā daļa no viņiem nokļūst VSAC pēc radinieku nāves.[21]
Šim absurdajam apgalvojumam seko gara, sarežģīta un dārga birokrātiskā procedūra, kuras laikā tiek izvērtēts,[22] lemts, domāts, spriests - piešķirt vai nepiešķirt pakalpojumu.
Matemātikai būtu jābūt diezgan vienkāršai. Cilvēku skaits, kuriem darba ekspertīzes ārstu komisija (DEĀK) pietiekami sarežģīta izvērtēšanas procesa laikā piešķīrusi 1. un 2. grupas invaliditāti GRT dēļ, ir zināms - tie ir aptuveni 22000 cilvēki.[23] Izvērtējot šo cilvēku vajadzības un veselības stāvokli, būtu jānosaka nepieciešamā atbalsta līmenis, ņemot vērā to, ka atbalsts nepieciešams visiem. Ja cilvēkam tas nav vajadzīgs, tas nozīmē, ka DEĀK ir pieņēmusi nepareizu lēmumu, ārstu komisija kļūdījusies. Un cik bieži tā var gadīties?
Savukārt no šiem cilvēkiem aptuveni 4500[24] uzturas institūcijās, tātad deinstitucionalizāciju nepieciešams nodrošināt 4500 cilvēkiem, izveidojot konkrētu rīcības plānu, apzinot šo cilvēku iespējas un vajadzības. Tomēr nevar vienkārši. Tiek radīta neiedomājami sarežģīta birokrātiska struktūra, kuras šķēršļu joslas pārvarēšana sagādātu grūtības par veselam cilvēkam. Nav jābrīnās, ka kopš 2015. gada deinstitucionalizācijas ietvaros no visiem 4500, kuri dzīvo VSAC, "dzīvi sabiedrībā" uzsākuši 67[25] cilvēki.
Un tad iestājas riņķa dancis - jaunu pakalpojumu neievieš, jo nav pieteikumu, bet VSAC likvidēt nevar, jo nav, kur citur cilvēkiem dzīvot. Absurda, absurda situācija.
Vēl vairāk. Informācija par deinstitucionalizācijas procesu, par sabiedrībā balstīto pakalpojumu pieejamību lielākajā daļā pašvaldību mājas lapās nav atrodama. Tās tur nav. Toties informācija par VSAC gan atrodama viegli, ātri un bez jebkādas aizķeršanās. Tā ir visur. Fonā kā skaista, salda un iemidzinoša mūzika skan LM pārvaldībā esošās mājas lapas “Cilvēks nevis diagnoze” rakstītais: “ mūsdienās ir zudusi praktiska nepieciešamība cilvēkus ar GRT nošķirt no sabiedrības, turklāt zināšanas, kas ir pieejamas sabiedrībai, ļauj aiz diagnozes ieraudzīt cilvēku – personību ar savām vēlmēm, vajadzībām un tiesībām. Šo institūciju pastāvēšana paredz cilvēku ar GRT nošķiršanu no sabiedrības, tādejādi viņi ir spiesti dzīvot vienkopus.[26]”
Realitātē atsauc tiesībsargs, savā uzrunā Saeimai norādot: "...diemžēl arī 2020. gadā nācās konstatēt, ka personām ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem vienīgais valsts piedāvātais pakalpojums ir institucionālā aprūpe.[27]” Kāpēc tas tiek pieļauts? Uz šo jautājumu atbildes nav.
Būtu jāizstrādā un jāievieš tāds pakalpojums, pēc kura būtu pieprasījums ar skaidri saprotamu mērķauditorijas definēšanu – kam, ko un cik ilgā laikā. Pēc labiem piemēriem nav tālu jāmeklē.
Sociālo pakalpojumu sniegšanas ziņā līderes ir Skandināvijas valstis. Somijā dzīvo aptuveni 40000 cilvēki ar GRT. Līdz 1990 gadiem lielākā daļa no cilvēkiem ar smagiem GRT dzīvoja institūcijās – 1995 gadā tie bija 3669 cilvēki. Pakāpeniski šo cilvēku skaits tika samazināts. Kad 2010. gadā Somijas valdība uzstādīja mērķi – līdz 2020 gadam slēgt visas institūcijas, tajās joprojām uzturējās 1934 cilvēki, bet 2017. gadā institucionālo aprūpi saņēma 739 personas. Skaidri saprotams, kas notiek ar šiem cilvēkiem pēc deinstitucionalizācijas – izstrādātā stratēģija paredz trīs aprūpes līmeņus, kuru izveidoti, balstoties uz GRT smaguma pakāpi. Assisted living - cilvēki, kuriem vajadzīgs patstāvīgs atbalsts 24 stundas diennaktī, Guided living - cilvēki, kuri saņem atbalstu 12 stundas dienā bez nakts uzraudzības un Supported living – pēc vienošanās dažas stundas nedēļā.[28]
Ņemot vērā visu minēto, Latvijas valdībai nekavējoties jāizstrādā skaidra, saprotama stratēģija, kā un cik ilgā laikā tiks ieviesti deinstitucionalizācijas pasākumi, kā to plānots turpināt arī pēc 2023. gada, kad beigsies ES līdzfinansējums.[29]Jābūt konkrētam ilgtermiņa mērķim un saprotamam, reāli realizējamam rīcības plānam – cik ilgā laikā un ko ieviesīs, kam tas būs paredzēts, un kā tiks finansēts. Lai mainītu sistēmu, jāpaiet desmitgadēm, bet, ja nekas netiks darīts, nekas arī nemainīsies.
Vai arī pienācis laiks godīgi atzīt – daļa no mūsu valsts iedzīvotājiem arī turpmāk nolemti drūmai eksistencei institucionālas aprūpes sistēmā, kura jau gadus sešdesmit Eiropas līmenī atzīta par nelietderīgu, arhaisku un nehumānu. Vismaz tā būtu patiesība.
[1]“Maslova piramīda.” Citāti no ziņojumiem par apstākļiem VSAC. 13.10.2020. Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)
[2] “Bieži vien šie VSAC pilda funkcijas, kuras daudz optimālāk varētu realizēt alternatīvās aprūpes institūcijas – mājas aprūpe, grupu dzīvokļi, dienas aprūpes centri, ko rezultātē personām ar garīga rakstura traucējumiem netiek nodrošināta iespēja integrēties sabiedrībā.” LM 2002. gada Koncepcija “Par sociālo pakalpojumu sniegšanas attīstību”
[3] Nacionālais ziņojums par sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju 2006.–2008.gadam
[4] Latvijas Republikas tiesībsarga 2013. gada 15. februāra ziņojums Nr.1-12/2 par VSAC pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem.
[5] Maslova piramīda.” Citāti no ziņojumiem par apstākļiem VSAC. 13.10.2020. Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)
[6] Tiesībsarga 2020.gada 12. novembra ziņojums Nr. 1-5/147 “Par cilvēktiesību nodrošināšanu Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiālē “Litene”.” Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)
[7] Tiesībsarga 2020.gada 12. novembra ziņojums Nr. 1-5/147 “Par cilvēktiesību nodrošināšanu Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiālē “Litene”.” Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)
[8] Tiesībsarga vēstule V.Dombrovs
[9] Tiesībsarga 2020. gada 13. oktobra vēstule Nr.1-5/175 A.K.Kariņam “Par deinstitucionalizācijas projekta īstenošanu un situāciju valsts sociālās aprūpes centros”. Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)
[10] . 2013. gadā 37.46 miljoni, savukārt 2019. gadā jau 50.85 miljoni Salīdzinot ar iepriekšējo situāciju, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu kvalitāte ir pasliktinājusies, līdz ar to pazeminājusies klientu dzīves kvalitāte, apliecinot, ka finansējuma pielietojuma zemo efektivitāti pakalpojumu saņēmēju dzīves kvalitātes nodrošināšanai. “Maslova piramīda.” Citāti no ziņojumiem par apstākļiem VSAC. 13.10.2020. Publ. https://www.tiesibsargs.lv/ (sk.02.02.2020)
[11] Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra 2012.gada 13. marta ziņojumā „Personu ar invaliditāti tiesības uz neatkarīgu dzīvi un iekļaušanu sabiedrībā” norādīts, ka visizplatītākais tiesību dzīvot sabiedrībā pārkāpšanas veids ir ievietošana sociālās aprūpes institūcijās. Pieejams www.commissioner.coe.int
[12] Cilvēks nevis diagnoze. Publ. https://cilveksnevisdiagnoze.lv/ (sk.02.03.2021)
[13] Ministru kabineta 2019. gada 7. maija rīkojums Nr. 210 "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai". Sadaļas “Latvijas cilvēki. Labklājība” 115.1. punktā teikts: “Nostiprināsim deinstitucionalizācijas procesus, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem”// Latvijas Vēstnesis, 91, 09.05.2019. https://likumi.lv/ta/id/306691 (sk.18.02.2020)
[14] : “Lielie valsts sociālās aprūpes centri joprojām nav aizstāti ar sabiedrībā balstītiem un ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem. Turklāt vairums apmeklēto valsts sociālās aprūpes centru ir pat paplašinājušies, un tajos tiek ieguldīti milzīgi un apjomīgi valsts budžeta līdzekļi, tādējādi spēcinot institucionālo aprūpi.[14]”
[15] “Aizkavēšanās galvenais iemesls ir bijusi gan pašvaldību politiķu un citu darbinieku, gan iedzīvotāju negatīvā attieksme pret DI procesu un nevēlēšanās plānot un attīstīt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Arī šobrīd, kad pašvaldības uzsāk plānoto sociālo pakalpojumu sniegšanas vietu izveidi, ir gadījumi, kad iedzīvotāji asi iebilst pret šo pakalpojumu izveidi, jo nevēlas personas ar garīga rakstura traucējumiem savas dzīvesvietas tuvumā.”
[16] Apvienoto Nāciju organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām // Latvijas vēstnesis – 27, 17.02.2010. Publ. https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630 (sk.21.01.2020)
[17] Pastāvīga dzīve cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Publ. https://www.lm.gov.lv/lv/patstaviga-dzive-cilvekiem-ar-gariga-rakstura-traucejumiem (sk.08.03.2021)
[18] Kas tas ir deinstitucionalizācija? Kurzeme visiem. – Publ. https://kurzemevisiem.lv/kas-tas-ir-deinstitucionalizacija/ (sk.08.03.2021)
[19] “Projekts palīdz cilvēkiem, kuru veselības stāvoklis to atļauj, izvēlēties uzsākt patstāvīgu dzīvi sabiedrībā un strādāt sev piemērotu darbu” Pastāvīga dzīve cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Publ. https://www.lm.gov.lv/lv/patstaviga-dzive-cilvekiem-ar-gariga-rakstura-traucejumiem (sk.08.03.2021)
[20] Apvienoto Nāciju organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām // Latvijas vēstnesis – 27, 17.02.2010. Publ. https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630 (sk.21.01.2020)
[21] Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plāns 2017.-2020.gadam. – SAFEGE Baltija: 2017 – 146.lpp. Publ. https://www.kurzemesregions.lv/apstiprinati-grozijumi-kurzemes-planosanas-regiona-deinstitucionalizacijas-plana/ (sk.15.02.2020)
[22] Daudzas mātes, kuru bērniem piešķirta invaliditātes grupa, šo izvērtēšanu gaida jau kopš 2018. gada. Sarunu pieraksts autores arhīvā.
[23] http://adm.lm.gov.lv/lv/aktualitates-arhivs/91024-isi-par-deinstitucionalizaciju-kas-tas-ir-un-kadas-parmainas-gaidamas (sk.18.02.2020)
[24] http://adm.lm.gov.lv/lv/aktualitates-arhivs/91024-isi-par-deinstitucionalizaciju-kas-tas-ir-un-kadas-parmainas-gaidamas%20(sk.18.02.2020)
[25] Latvijas Republikas Tiesībsargs. Preses konference tiesības dzīvot sabiedrībā: deinstutitucionalizācijas procesa un valsts sociālās aprūpes centru realitāte. Prezentācija. – Rīga, 13.10.2020 Pub. https://www.tiesibsargs.lv/news/lv/preses-konference-tiesibas-dzivot-sabiedriba-deinstitucionalizacijas-procesa-un-valsts-socialas-aprupes-centru-realitate (sk.10.02.2021)
[26] Par projektu. Kas ir deinstitucionalizācija. – publ. https://cilveksnevisdiagnoze.lv/par-projektu/ (sk.08.03.2021)
[27] Latvijas Republikas tiesībsarga 2020. gada ziņojums LR Saeimas sēdē 2021.gada 25.februārī. Pub.
https://saeima.lv/lv/transcripts/view/2203 (sk.04.03.2020)
[28] Hisayo Katsui, Katja Valkama, Teppo Kröger. Country report on living independently and being included in society. Finland // The Academical Network of European Dissability Experts. Pub. https://www.disability-europe.net/ (sk.04.01.2021)
[29] Labklājības ministrija. Deinstitucionallizācijas process. Publ. http://adm.lm.gov.lv/lv/nozares-politika/socialie-pakalpojumi/9-noderiga-informacija/sabiedriba-balstiti-socialie-pakalpojumi-un-deinstitucionalizacija/informacija-par-projektu (sk.09.03.2021)
Pārpublicēts no https://ievarosne.blogspot.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
