Iesaki rakstu: 
Saskaņā ar publiski pieejamu informāciju britu premjers Boriss Džonsons savā vizītes laika Kijivā šī gada 9. aprīlī piedāvāja Volodimiram Zelenskim izveidot jaunu militāru un ekonomisku aliansi kā alternatīvu ES, kur tiktu iekļautas tās valstis, kas nav apmierinātas ar atsevišķu Eiropas valstu samierniecisko nostāju Krievijas agresijas pret Ukrainu kontekstā. Šajā aliansē bez Ukrainas tiktu piedāvāta dalība tādām valstīm kā Polija un Baltijas valstis.
Pati par sevi ideja nav jauna. Arī Ex-seržants savos komentāros un rakstos šajā portālā par to ir runājis. Viens no pēdējiem, kur tas tika minēts, bija mans raksts zem nosaukuma “Mēs iesim līdz galam”, kas tika publicēts 29.martā. Lūk, izvikums no tā:
Iestāšanās NATO Ukrainai nav jābūt panacejai. Kā ironiski ir izteikušies daži apskatnieki, tad pēc Krievijas mērķu realizācijas Ukrainā un vēršanās pret Baltijas valstīm lielākā daļa no NATO dalībvalstīm pasludinās savu neitralitāti. Ukrainai primārais uzdevums ir atgūt teritorijas, kā tas bija uz 23. februāri, un, kā tas jau bija pateikts iepriekš, tam nepieciešama gaisa telpas kontrole un smagā bruņutehnika. Ja Rietumi vilcināsies, tad tie var nonākt pie iepriekš minētās situācijas. Nākošais solis Ukrainai - militāras savienības izveidošana ar valstīm, kurām ir līdzīgs apdraudējums, - Polija, Baltijas valstis, Čehija, Slovākija, Moldova, Bulgārija. Ņemot vērā kaujas pieredzi ar skaitliski pārāku un labi bruņotu pretinieku, Ukrainas pienesums šādā savienībā varētu būt nozīmīgs.
Pilns raksta teksts ir atrodams šeit:
https://pietiek.com/raksti/mes_iesim_lidz_galam/
Šeit gan jāpiebilst, ka raksta autors bija domājis šo savienību nevis kā alternatīvu ES un NATO, bet kā tīri militāru savienību un kā papildinājumu NATO, integrējot to NATO sistēmā, par ko būs runa vēlāk. Kas attiecas uz alternatīvas meklēšanu ES, tad baltiešiem būtu jāatceras senā gudrība - nekod rokā, kas Tevi baro.
Apzinoties to, kā tā nevar stāties pretī ne militāri, ne ekonomiski vienotai ES un NATO, Krievija visus šos gadus ir mēģinājusi graut šo vienotību, gan veicinot enerģētisko atkarību, gan apgrozot savu “netīro” naudu rietumvalstu ekonomikā, gan laiku pa laikam iedarbinot savu aģentūru, gan banāli korumpējot. Un daļēji tas ir izdevies.
Labs piemērs tam ir Brexit. Būsim godīgi, tam iemesls bija nevis Briseles birokrātija, bet gan britu vēlētāju spiediens sakarā ar nekontrolēto imigrantu pieplūdumu no Austrumeiropas valstīm, vienlaicīgi piestrādājot Kremļa ietekmes aģentiem. Jāpiezīmē, ka Lielbritānija un it īpaši tās finanšu sistēma līdz šim bija īpaši labvēlīga attiecībā uz Krievijas “netīro” naudu un tās atmazgātājiem. Kremlim pietuvinātie oligarhi jutās tīri omulīgi Londonā un citās britu pilsētās.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā dažāda ranga rietumvalstu ierēdņi runā par to, ka šī agresija ir vienojusi rietumvalstis tā kā nekad agrāk. Bet kā tad ir patiesībā? Lūk, fakti.
Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena Davosas forumā runā par to, ka Krievijas agresijai jābeidzas ar agresorvalsts stratēģisku sakāvi, atkārtojot to, ko iepriekš paziņoja ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins. Tajā pašā laikā tādas valstis kā Francija, Vācija un Itālija runā par to, ka nav pieļaujama Krievijas pazemošana (?!) un nepieciešams nekavējoties sākt sarunas ar kara noziedznieku Putinu. Saskaņā ar itāļu laikrakstā La Repubblica publicēto materiālu Itālijas valdība ir izstrādājusi miera plānu Ukrainai, kas ietver četrus etapus:
- Karadarbības pārtraukšana;
- Ātra Ukrainas uzņemšana ES, tās atteikšanās no dalības NATO un neitrāla statusa pasludināšana;
- Vienošanās ar Krieviju par Donbasa un Krimas teritorijām;
- Daudzpusējas starpvalstu vienošanās noslēgšana turpmāku iespējamo konfliktu novēršanai Eiropā.
Plāns esot iesniegts ANO ģenerālsekretāram.
Par pirmo punktu. Līdz brīdim, kamēr Krievijai būs kaut vismazākās izredzes gūt panākumus kaujas laukā, nekāda uguns pārtraukšana netiks veikta, vai arī tas tiks piedāvāts uz Ukrainai nepieņemamiem nosacījumiem.
Par otro punktu. To, ka Ukrainai “nespīd “uzņemšana ES tuvāko desmit gadu laikā, jau ir paudis Makrons. Attiecībā uz Ukrainas uzņemšanu NATO šeit var būt alternatīva, un par to būs runa vēlāk. Par neitralitāti un citu valstu garantijām savu viedokli biju paudis jau iepriekš pieminētajā rakstā. Lūk, vēl viens izvilkums no tā:
Ja runā par neitralitāti un trešo valstu garantijām, tad uzskatu, ka šāda statusa noteikšana Ukraina būtu stratēģiska kļūda.
Pirmkārt, kā rāda pieredze, tad trešās puses garantijas ne vienmēr ir akmenī iecirstas un 100% drošas.
Otrkārt, Ukraina nav Šveice vai Zviedrija, kurām nav sauszemes robežas ar potenciālo agresoru.
Treškārt, kā atkal rāda pieredze, Kremlis, ja tam būs tas nepieciešams, uzspļaus līgumiem un saistībām.
Ceturtkārt, Kremļa žurka ne reizi vien publiski ir apliecinājusi, ka nekad neatteiksies no mērķa pakļaut Ukrainu savai ietekmei, un par to šaubām nevajadzētu būt.
Trešais punkts - vienošanās ar Krieviju par Donbasa un Krimas teritorijām. Nu šeit būtu jājautā - kungi, jūs domājat ar’, pirms rakstāt? Agresorvalsts, kas savulaik bija garantējusi kaimiņvalsts teritorijas neaizskaramību, bez acīmredzama iemesla okupē 20% no šis valsts teritorijas, un tagad tiek piedāvāts agresora upurim apspriest ar agresoru šo teritoriju statusu.
No augstāk minēta rodas pamatots iespaids, ka Ukrainas jautājumā tā saucamajos “Kolektīvajos Rietumos” valda divas pieejas - viena samiernieciskā, ko pārstāv kontinentālās Eiropas lielvaras Francija, Vācija un Itālija, otra, saukšu to par reālistisko, ko pauž briti un ASV.
Ja runa par Franciju, tad tās politikas stūrakmens visā pēckara periodā bija vēlme spēlēt galveno lomu Eiropā, pretnostatot sevi ASV. Frančiem derētu atcerēties, ka, lielā mērā pateicoties tam, ka ASV iesaistījās Otrajā pasaules karā, Francijas vīriešiem nenācās spodrināt zābakus vācu oficieriem, bet Francijas sievietēm apkalpot šos oficierus Parīzes bordeļos. Tāpēc arī šodien Francija sevi lepni var pieskaitīt pie karā uzvarējušām sabiedroto valstīm.
Bet varēja būt vēl ļaunāk. Nedaudz pārfrāzējot veco klaunu Žirinovski, - krievu marodieri un slepkavas mazgātu savus kirzas zābakus Atlantijas okeāna ūdeņos. Ja runa par Vāciju, tad šī valsts tik tālu bija “denacificējusies”, ka tagad ciešās ekonomiskās saites ar Kremļa noziedzīgo režīmu tai izraisa pamatīgas galvas sāpes.
Pastāv uzskats, ka iepriekš pieminētajām Eiropas lielvarām ir bažas par to, ka Ukraina var izveidoties par jaunu politisku un militāru spēku Eiropā, pastumjot šīs valstis malā, tāpēc nebūtu vēlama Ukrainas nostiprināšanās.
Un tagad par drošības garantijām. Jebkurš projekts, vai tas būtu uzņēmējdarbības jomā vai politikā, balstās uz dalībnieku interešu kopību. Ja šī kopība zūd, tad projekts ir lemts neveiksmei. Šis princips būtu jāievēro, arī veidojot militāri politiskas savienības. Turklāt dalība vienā savienībā vai aliansē neizslēdz dalības iespēju kāda citā ar nosacījumu, ja galvenie mērķi un uzdevumi nav pretrunā. Piemērs tam - ASV, Lielbritānijas un Austrālijas Indijas-Klusā okeāna stratēģiskas partnerības izveide kā pretspars Ķīnas dominancei šajā reģionā.
Šis pats princips ļauj izveidot aizsardzības aliansi valstīm, kas jūt apdraudējumu no Krievijas puses, un pirmām kārtām tās ir bijušās PSRS Austrumu bloka valstis, Baltijas republikas un tagad arī Ukraina, kurām kopēja robeža ar potenciālo agresoru. Vēl vairāk, jaunā bloka aizsardzības plāni var tikt integrēti NATO aizsardzības plānos, turklāt formāli atsevišķas valstis neskaitītos NATO dalībvalstis. Jāpiezīmē, ka šādas jaunas alianses izveide neprasītu ievērojamus papildu finanšu līdzekļus, jo balstītos uz dalībvalstu esošo militāro potenciālu. Kopīgās mācībās būtu jāatstrādā sadarbība ar NATO.
Nobeigumā vēlos aizskart vēl vienu jautājumu ne gluži par tēmu, un šis jautājums adresēts Latvijas tieslietu ministram Jānis Bordānam. Bordāna kungs, vai nebūtu laiks veikt atbilstošus pasākumus, lai panāktu ASV sankciju ieviešanu pret formālo piektās kolonnas līderi Latvijā un vienlaicīgi Eiropas Parlamenta deputāti Tatjanu Ždanoku? Lemberga gadījumā Jums tas izdevās. Varbūt ir vērts novirzīt savu kūpošo enerģiju šajā virzienā tā vietā, lai cīnītos ar pieminekļiem, kas arī neapšaubāmi ir ļoti svarīgi. Veiksmes gadījumā papildu balsis Jūsu partijai ir garantētas.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
