Iesaki rakstu: 
Piensaimnieku masveidīgos palīgā saucienus, izskatās, neviens vairs īpaši neņem vērā, un tie ir pazuduši no ziņu virsrakstiem. Nozarē nekas īpaši nav uzlabojies, un izdzīvojušie paši cīnās, kā var, un cer, ka kādu dienu atkal viss būs labi un piena iepirkuma cenas būs virs pašizmaksas. No malas tā vien izskatās, ka “Zaļā kursa” arhitektiem situācija ir pa prātam un valdībai tiek ieteikts nogaidīt, kamēr nozare pašregulēsies “dabiskās atlases” ceļā. Klimata glābšanas vārdā tad tiktu automātiski uzlaboti vairāki „Zaļā kursa” stratēģiskie mērķi – samazinās liellopu skaits un to radītās SEG, piesārņojums no kūtsmēsliem, antibiotiku izmantošana u.t.t.. Grētai prieks, un būs, ko ierēdņiem lepni atskaitīties Briselē.
Lauksaimnieku galvenais kapitāls un resurss ir zeme. Jau kopš iepriekšējās piena krīzes laikiem daudzi ir likvidējuši pļavas, ganības un lopus, lai tā vietā nodarbotos ar vieglāku un stabilāku nodarbi – graudkopību. Skatoties, kā attīstās graudkopības nozare, kā ceļas zemes cenas, kā tiek investēts un atbalstīts, tā šķiet laba perspektīva. Zemkopības ministrija un lauksaimniecības organizācijas vēl tikai mudināja nozari attīstīt un paplašināt, jo tā taču ir nozīmīga eksporta nozare, IKP u.t.t.
Pašu graudaudzētāju starpā sīva konkurence pastāv jau sen, un nozare visu laiku strauji paplašinās un attīstās. Sējumu platības palielinās, kopraža arī, ienāk modernas tehnoloģijas, attīstās pārstrāde un loģistika, pakalpojumu un apgādes sektors. It kā kopumā viss labi. Vismaz līdz šim.
Tad sākās pārmaiņas. Jau 2021. gada otrajā pusē (tad vēl it kā kovida ierobežojumu dēļ) strauji sāka celties resursu izmaksas, un radās pat deficīts. Augsto gāzes cenu dēļ pasaulē tika apturētas daudzas minerālmēslu ražotnes, un minerālmēsli kļuva par dārgu deficīta preci. Degvielas cenas pieauga dubultā, darbaspēka trūkums un inflācija spieda celt atalgojumu. Īsumā, kā mēs visi jutām un redzējām, viss kļuva dārgāks. Arī saražotā produkcija.
Tā tas viss sagājās, ka lauksaimniecībā 2022. gada ražai, īpaši ziemājiem, kurus sēja jau no 2021. gada augusta un izejvielas pirka vēl iepriekš, izmaksas bija vēl par vecajām, labajām cenām. Līdzīgi arī ar lopbarības sagatavošanas izmaksām: 2022. gada lopkopībai barības izmaksas pārsvarā bija no iepriekšējā gada. Pagājušā gada februāra notikumi ļoti strauji izmainīja situāciju izejvielu un produkcijas tirgos. Kā mēs labi atceramies, resursi un preces palika vairākas reizes dārgākas. Tirgos valdīja panika un nenoteiktība, prognozes rādīja, ka būs tikai vēl ļaunāk. Rezultātā graudu, piena u.c. produkcijas iepirkuma cenas strauji kāpa un sasniedza iepriekš nepieredzētas virsotnes. Arī ražas 2022. gadā pārsvarā nebija sliktas un situācijā, kad ražas pašizmaksa saglabājās zema, bet produkciju varēja pārdod pat vairāk nekā dubultoti, lauksaimniekiem lielākoties šis bija ļoti veiksmīgs ražas gads.
Tā kā ražas gads noslēdzas ar ražas novākšanu augustā un jaunais ražas gads arī sākas ar ziemāju sēju augustā, tad izdevumi ieguldījumiem pārsvarā ir šī perioda līmenī. Tātad 2022. gada vasarā izejvielas bija līdz šim augstākajā punktā, un tajā tika pirktas izejvielas 2023. gada ražai. Piemēram, minerālmēsli, kuri pārsvarā ir lielākā izmaksu pozīcija, cenā pieauga pat 4 – 5 reizes. Piemēram no vidēji 200 - 300 līdz 1200 eur/t. Līdzīgi arī sēklas un pesticīdi. Degviela, algas, pakalpojumi – viss strauji palika dārgāks. Kopumā viena hektāra apsaimniekošanas izmaksas palielinājās ievērojami, bet līdz ražai vēl jāsagādā visi materiāli pavasara ieguldījumiem.
Tajā laikā, kad bija jāpieņem lēmumi par sējas darbiem un sagādi, produkcijas (graudi, piens) iepirkuma cenas bija virsotnē. Varēja pieņemt, ka tādas tās varētu palikt, jo nekas tobrīd neliecināja, ka tuvākajā laikā kaut kas varētu mainīties, - realizējot saražoto ar tādām cenām, varētu pietiekami pelnīt. Tā arī notika, neskatoties uz dārdzību un deficītu, lauki tika apsēti par pilnu programmu, lopkopji paplašināja ganāmpulkus, peļņa tika investēta jaunās iekārtās, turpināja saasināties konkurence zemes tirgū u.t.t.
Jau agrā rudenī sākās “negaidīta” cenu lejupslīde. Graudu cenas nokritās par apmēram 20 – 30%, kaut gan bija joprojām augstas. Psiholoģiski daudzi zemnieki, kuri vēl nebija pārdevuši produkciju, gaidīja, kad tās atkal pakāpsies. Arī minerālmēslu cenas sāka pazemināties attiecībā pret augstāko punktu. Tas pamudināja zemniekus veikt sagādi pavasara sējai un papildmēslojumam. Līdz gada beigām cenas lēnām turpināja slīdēt uz leju, bet kopējais noskaņojums bija tāds, ka cenas atkal sāks kāpt.
Tuvojoties pavasarim, visas resursu cenas turpināja samazināties – gan degviela, gan gāze, gan elektrība, gan iepirkuma cenas. Graudaudzētājiem tas neko neuzlaboja, jo ieguldījumi bija veikti jau rudenī par maksimālam cenām un izejvielas jau bija iepirktas iepriekš. Graudu cenas nokritās jau līdz pirmskara līmenim un zemāk. Tie kuri nebija pārdevuši veco ražu, vēl sēdēja uz tās un gaidīja, kad cenas beidzot atkal kāps. Citi gaida vēl šodien, audzē parādus, bet cenas tikai krīt, pašizmaksa nekrīt. Vēl arī parādu apkalpošanas izmaksas, kuras iepriekš bija nebūtiskas, tagad būtiski palielinās un sastāda ievērojamu daļu no izmaksām.
Papildus turbulencei tirgos šis gads ir iesācies ar jauno Kopējās Lauksaimniecības Politikas (KLP) periodu ar virkni jaunu, komplicētu un zaļu prasību ievērošanu. It kā kopējā atbalsta summa ir iedota lielāka, bet to saņemt vairs nav tik vienkārši. Respektīvi, ievērojamai daļai lauksaimnieku atbalsta maksājumi samazināsies, jo to saņemšanas nosacījumus nespēs izpildīt vai arī to izpildīšanai būs jāveic papildus ieguldījumi.
Situāciju varētu glābt arī lielas ražas. Rapša ziedēšanas laikā ir iznācis pavērot sējumu kvalitāti daļā Zemgales, Kurzemes un Latgales. Novērots, ka izteikti labu ziemāju lauku šogad ir maz. Pārsvarā sējumi ir ar mazākiem vai lielākiem robiem, pietiek arī izteikti sliktā stāvoklī esošu lauku. Aprīlī lietus bija mazāk par pusi no normas, un līdz šim maijā pārsvarā ir nolijis līdz 10 mm. Nekādus īpašus nokrišņus tuvākajā laikā nesola arī uz priekšu. Jau tagad ir skaidrs, ka rekordražas šogad nebūs, kādam būs labāk, kādam sliktāk, citam pavisam slikti.
Ja šodien, divus mēnešus līdz ražas novākšanai, aprēķinām izmaksas, kuras ir jau ieguldītas šī gada ražai, pieliekam klāt to, kas vēl ir jāiegulda, un izdalām ar vidējo ražu, iegūstam pašizmaksu, kura ir augstāka par šodienas graudu iepirkuma cenām.
Tas nozīmē to, ka, ja graudu iepirkuma cenas būtiski nepieaugs līdz gada beigām, graudaudzētājiem būs jācieš zaudējumi. Cik nopietna būs kopējā situācija nozarē, to jau drīz varēs vērtēt, bet šobrīd lauksaimnieki turpina strādāt un veikt ieguldījumus kārtējai ražai.
Kāda būs valdības un sabiedrības attieksme pret kārtējām zemnieku nedienām? Droši vien tāda pati kā līdz šim – “jāmācās rēķināt, jāveido rezerves, jāapdrošinās”, paši pie visa esat vainīgi. Bet rezultātā, visticamāk, Latvijas lauksaimniekiem būs jāatvadās no sava vērtīgākā resursa – zemes. Kā īpašumā tā nonāks, ja vietējie būs tā novājināti, ka nespēs vairs savā starpā konkurēt? Vispirms jau bankas var paņemt savas ķīlas un izmantot tās pēc saviem ieskatiem, tad nezināmi ārzemju fondi, kuri to vien gaida kā tikt klāt mūsu zemes resursiem. Varbūt pat pastāv kāds plāns, kā mūsu zemi nodot mistiskām korporācijām, kuras varēs īstenot savus zaļos mērķus it kā klimata pārmaiņu mazināšanai un pārtikas kontrolēšanai? Cerams, ka ne un ražas būs labas un cenas būs adekvātas.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
