Vai JKP nodrošinās siltu vietu bijušajai valsts kontrolierei, kas paradusi mēnesī noēst 5000 eiro?

Grūti pateikt, ko E. Krūmiņa neizdarīja, lai amatā atstātu savā domubiedri un tāpat uzticamu „bezkompromisa tiesiskuma” ideju aizstāvi – Valsts kontroles padomes locekli Ilzi Grīnhofu. Tika liktas lietā visu iespējamo līmeņu aizkulišu sarunas – un tā līdz pat brīdim, kad īlens izlīda no maisa.

Tas notika decembra beigās, kad līdz ar publisko paziņojumu, ka valdību veidojošajām partijām vēl nav izdevies vienoties par kopīgu kandidātu uz valsts kontroliera amatu, Jaunā konservatīvā partija bija spiesta atzīt – tā ļoti vēlētos uz šo posteni virzīt tieši E. Krūmiņas „bīdīto” I. Grīnhofu.

Tā nebija nekāda nejaušība: I. Grīnhofas kompetences lokā ir tieši tiesu varas, valsts drošības un korupcijas novēršanas jautājumi – viss tas, kur „barojas” JKP pelēkie kardināli. Tieši tādējādi arī izskaidrojamas partijas spices simpātijas pret I. Grīnhofu, - E. Krūmiņa spējusi savu uzticamo partneri „pārdot” JKP tieši šādā „mērcē”.

Pārvēlēšanas nedēļā Saeimas kuluāri mudžeja no runām par to, ka JKP vēl nekad nav bijuši gatavi uz tik daudz kā šoreiz, cenšoties dabūt amatā tieši E. Krūmiņas ieteikto I. Grīnhofu, kura varētu turpināt savas aizgādnes uzņemto kursu, vajadzības gadījumā izpalīdzot „bezkompromisa tiesiskuma” politbiznesmeņiem.

Partneriem pretī tika piedāvāts jebkas, ieskaitot pavisam taustāmus labumus, kas gan izraisīja tieši pretēju efektu, - apliecinājumu guva jau vispārzināmais fakts, ka Latvijas politikā nav palicis vairs neviens kaut cik nopietns politiķis, kas uzticētos JKP spices solījumiem.

Šo situāciju prasmīgi izmantoja veiklākie Attīstībai/Par pārstāvji, arī savus Vienotības un NA kolēģus pārliecinot par to, ka vajadzīgs cilvēks „no malas”. Tas, ka šis cilvēks izrādījās formāli ar Vienotību saistītais Rolands Irklis, kurš faktiski ir Edgara Jaunupa cilvēks, tikai apliecina – Attīstībai/Par vēl joprojām ir pamatīgs lietu kārtošanas resurss.

Bet kas notiks ar E. Krūmiņu? Kur viņai likties? Publiski plaši nav zināms fakts, ka nu jau bijusī valsts kontroliere ir pieradusi pie ļoti augsta dzīves līmeņa, ko līdz šim viņai nodrošināja vairāk nekā 5000 eiro lielā valsts kontrolieres mēnešalga.

Īsa ielūkošanās viņas amatpersonas deklarācijās rāda, ka 2018. gadu viņa beigusi ar 19 000 eiro uzkrājumiem, 14 000 eiro parādiem un 62 000 eiro ienākumiem. Savukārt 2019. gadu viņa beigusi bez parādiem un uzkrājumiem, toties ar gandrīz 70 000 eiro ienākumiem.

Ko tas nozīmē? Ļoti vienkārši – 2019. gadā nu jau bijusī valsts kontroliere ir samaksājusi parādus, bet pārējos 70 000 + 5000 (starpība starp 19 000 un 14 000 eiro) = 75 000 eiro vienkārši noēdusi, nodzērusi un citādi notērējusi. Var atskaitīt nodokļus, bet tāpat sanāk iespaidīga summa.

Kur var likties cilvēks, kas pieradis mēnesī savām vajadzībām iztērēt 5000+ eiro, bet tagad palicis bez darba un nav uzkrājis pilnīgi un galīgi neko? Cik Latvijā ir iespēju šādam cilvēkam, kurš līdz šim ir ieņēmis ietekmīgu amatu, kurā pat bez īpašas piepūles var izdarīt pakalpojumus sev simpatizējošiem politiskajiem spēkiem? Nez vai savu pie ļoti labas dzīves pieradušo māti ilgstoši uzturēs meita Santa, kas, kā zināms, strādā Latvijas Gāzes meitas sabiedrībā Gaso.

Tuvākie mēneši rādīs, vai tieši JKP pārraudzītā sfēra nebūs tā, kurā vismaz pagaidu sile netiks piešķirta bijušajai valsts kontrolierei. „Pagaidu” – jo galu galā nākamās Saeimas vēlēšanas nav aiz kalniem, un JKP būs vajadzīgas jaunas lokomotīves. Pašreizējās, kā redzams, vairs nevelk, - to pierādīja fiasko Eiroparlamenta vēlēšanās.

Novērtē šo rakstu: