Vai kāds vēl šaubās, ka „Liepājas metalurgs” ir otrs "Parex"?

Kad Valda Dombrovska valdība runā par to, kā nekādā gadījumā netikšot pieļauts, lai no „Liepājas metalurga” sanāktu otrs Parex, tie ir meli un muļķu meklēšana. Patiesībā tas jau tagad ir otrs (ja precīzāk, vismaz ceturtais) Parex – un vienīgais jautājums ir tikai tas, cik tieši nodokļu maksātājiem izmaksās šis Valda Dombrovska valdības un konkrētu tās ministru nolaidības, tuvredzības un vienkārši muļķības rezultāts.

Kad valdība precīzi vienam un tam pašam grābeklim uzkāpj nevis pirmo, bet nez kuro reizi, patiesībā ir ļoti vienkārši uzskaitīt šī sāpīgā, bet prātu, kā redzams, nevairojošā instrumenta sastāvdaļas. Secinājums – vienīgais, kas Liepājas metalurga lietu atšķir no Parex nejēdzības, ir notikumu secība un summas: labā ziņa ir tā, ka, lai kā mūsu valstsvīri censtos, līdz miljardam šoreiz neaizvilks. Bet visādi citādi – nu, ko, paskaitīsim paši.

Īstā Parex gadījumā secība tātad bija šāda: vispirms valdība (Latvijas Banka, FKTK) kopā ar pašiem bankas saimniekiem, kas bija pārrijušies un primitīvas lielummānijas apstulbināti, nogulēja nepatikšanu nobriešanu: vieni uzraugi un lēmēji bija saimnieku piebaroti, citi – stulbi, nolaidīgi un neizlēmīgi, bet rezultāts – viens un tas pats.

Beidzot pamanījuši, ka nu ir ziepes, šie paši uzraugi un lēmēji dārgo laiku nejēdzīgi tērēja, veicot visdažādākās analīzes, organizējot auditus, novērtējot situāciju – ar vārdu sakot, brīdī, kad sū... jau bija klāt un sāka smelties visur, kur vien varēja, beidzot sāka darīt to, ar ko tiem bija jānodarbojas jau sen iepriekš. To, par ko viņi no valsts saņēma savas izcilās algas.

Vēl pēc tam, kad minētie sū... jau visās šķirbās un atverēs bija sasmēlušies, šie paši uzraugi un lēmēji, paļaujoties tādiem vai citādiem bankas saimnieku motivācijas paņēmieniem, sirdsšķīsti acis plikšķinot un plakšķinot, paziņoja - lētāk un izdevīgāk būšot faktiski bankrotējušo kredītiestādi pārņemt valsts īpašumā un tās „caurumus” aizbāzt ar valsts (tātad mūsu visu) naudu, kuru, protams, mēs kaut kad noteikti atgūšot.

Paziņoja – un lika valstij šajā privātuzņēmumā iebāzties vēl dziļāk un dziļāk, rezultātā izglābjot bankas pārrijušos saimniekus no nepatīkamām sarunām ar nopietnākiem kreditoriem, kas, visticamākais, būtu beigušās, Kargina un Krasovicka kungiem ar visām famīlijām pasaulē dodoties nevis maibahā, bet humānisma vārdā atstātos pēdējos tā sauktajos „trusi semeinije”.

Ar ko tad atšķiras Liepājas metalurga gadījums? Kā jau minēts – tikai ar summām un notikumu secību, proti, Latvijas valsts šajā uzņēmumā ar savu 60 miljonu latu galvojumu iebāzās jau tad, kad uzņēmumam dimbaks vēl nemaz nebija iestājies un pat tālumā vēl tā īsti nevīdēja. Toties visādi citādi – viss tas pats.

Pārrijušies, jebkuru mēra sajūtu zaudējuši uzņēmuma saimnieki? Jā, protams – ko vērta ir kaut viena sīka epizode: 2008. gadā, kad Latvijā jau pilnā sparā sāk plosīties krīze, viņiem vēl savajagas uz uzņēmuma rēķina iegādāties vismaz 70 tūkstošus eiro vērtu BMW X6. Un, lai gan, kad mediji to 2009. gada sākumā pamana, uzņēmuma vadība melo, ka mašīna esot iekonservēta un teju, teju tikšot pārdota, patiesībā Liepājas metalurga saimnieki to izmanto vēl šobaltdien.

Pārrijušies un mēra sajūtu nezinoši, lai neteiktu, ka vienkārši nekaunīgi viņi ir vēl līdz šai baltai dienai, - kā citādāk nosaukt faktu, ka vienudien uzņēmuma faktiskais saimnieks Sergejs Zaharjins dodas uz valdības māju, lai lūgtos pēc finanšu palīdzības, bet jau dažas dienas pēcāk Liepājas Latviešu biedrības nams ir nonomāts, lai kārtīgā rautā uzņemtu Zaharjina kunga 60 gadu jubilejas viesu simtus ar Liepājas mēru, vēja sakārtošanas speciālistu Uldi Sesku priekšgalā.

 Saimnieku piebaroti vai vienkārši stulbi un nolaidīgi valstiskie uzraugi un lēmēji? Jā, arī ar tiem viss kārtībā. Kā citādi skaidrot to, ka uzņēmuma „akcionārs – opozicionārs” Kirovs Lipmans, kā tagad izrādās, trauksmainas vēstules par Liepājas metalurga stāvokli un problēmām sūtījis gan pirms pusotra gada, gan tikai pirms dažiem mēnešiem, taču tās palikušas „nepamanītas” gan premjera un finanšu ministra kabinetā, gan Saeimas frakcijās?

Protams, nav nekādu ilūziju par Lipmana kunga motīviem – no valstiskas nesavtības tur nav ne smakas, cilvēks acīmredzami skumis par savu mantas daļu, kuru kontrolējuši citi ļaudis. Taču nav apstrīdams – šajās vēstulēs, kuras nu beidzot ieraudzījušas dienas gaismu, jau sen ir tikuši minēti visi tie brēcošie fakti un uzņēmuma problēmas, kas nu valstiskajiem uzraugiem un visai valdībai, kā izrādās, radījuši neviltotu izbrīnu. Tikai – tad tie kaut kā nav pamanīti. Tieši kā savulaik Parex gadījumā.

Kā izpaužas šī uzraugu un lēmēju galējā nolaidība un nospļaušanās par jebkādām valsts interesēm? Re, piemēram, oficiālais skaidrojums no Daniela Pavļuta vadītās Ekonomikas ministrijas: „Ņemot vērā, ka vēstule tika nosūtīta arī par AS Liepājas metalurgs valsts galvojumu atbildīgajai Finanšu ministrijai, atbilstoši savai kompetencei Ekonomikas ministrija sagatavoja atbildi, ko nosūtīja arī sākotnējā iesnieguma autoram - K. Lipmanam, informējot par viņa kā AS Liepājas metalurgs akcionāra un padomes locekļa tiesībām iebilst pret valdes un padomes īstenoto sabiedrības pārvaldi, kā arī iespējām ierosināt dažādu lēmumu pieņemšanu.”

Tātad: ekonomikas ministram Pavļutam „uz paplātes” tika nolikta vesela čupa faktu – cits par citu biedējošāku. Īstermiņa saistības pārsniegušas apgrozāmos līdzekļus, kas ir viena no jebkuras komercsabiedrības maksātnespējas pazīmēm; nez kur pazudusi prāva daļa saņemtā milzu kredīta – vismaz pie investīcijām tā nav atrodama; uzņēmuma parādi ar katru atskaiti pieauguši, sasniedzot 162 miljonus latu; uzņēmumu revidē kompānija, kuras vadītājs ir uzņēmuma padomes loceklis – un tā tālāk, un tā tālāk.

Un ko uz to visu Pavļuta kungs? Nez kāpēc šķiet – ja šim te kungam priekšā būtu nolikti šādi fakti par kādu radinieku, kam aizdoti tūkstoš lati no paša kabatas, viņš nemierīgi sarosītos. Bet nav jau runa par radinieku, - runa ir par sū... valsti, Pavļuta kungs vai kāds viņa vārdā mierīgi atrakstās un atslābst – ies nu satraukties par niekiem, turklāt, ja kas, par galvojumu tak atbild kāds cits, es – tikai par ekonomiku...

Un ko gan „īstais atbildīgais” Andris Vilks, kuru starptautiskais biznesa un finanšu izdevums The Banker, lūk, nule atzinis par 2012.gada labāko finanšu ministru Eiropas reģionā? (Jā, jā, tas pats respektablais un prestižais izdevums, kurš Latvijas gada bankas goda nosaukumu veselas četras reizes piešķīra tieši Parex bankai.) Atkal viss burts burtā kā Parex krīzes nogulēšanas laikā – it kā esot veikta regulāra „finansiālā stāvokļa analīze un uzraudzība”, taču nez kāpēc tagad, lūk, bezgala izbrīnītajai valdībai ar steigu jālemj par audita veikšanu uzņēmumā...

Nē, nevis „nez kāpēc”, bet pavisam skaidru iemeslu dēļ. Tāpēc, ka Vilka kungam par valsts naudu un valsts interesēm ir bijis pietiekami nospļauties, lai no Liepājas metalurga pieprasītu gandrīz tikai un vienīgi tādu informāciju, kas bez grūtībām pieejama katram interesentam „no ielas”, - un arī tā pati ar veiklu rokas vēzienu aizslaucīta tālāk no acīm kopā ar visādu tur Lipmanu vēstulēm. Kas gan par to varētu liecināt vēl skaidrāk kā Vilka kunga nespēja nosaukt kaut dažas ministrijas amatpersonas, kuras, lūk, būtu veikušas šo „regulāro analīzi un uzraudzību”, vai fakts, ka Finanšu ministrijas „analītiķi” nav jaudājuši pat salikt kopā pāris gada pārskatus un pamanīt, ka oficiālais valdes locekļa atalgojums milzīgajā uzņēmumā ir... vidēji 276 lati pirms nodokļu nomaksas.

Kas būs tālāk? Prognozēšana šai valstī, kā zināms, ir diezgan nepateicīga nodarbošanās, taču uzdrīkstēšos (protams, ar klusu cerību, ka notiks brīnums un nekas no prognozētā nepiepildīsies).

Zaharjina kungs ar kompāniju neapšaubāmi ir sprukās – faktiski viņa vienīgā cerība ir labākajās Kargina un Krasovicka tradīcijās likt Latvijas valstij un tās viedajiem lēmējiem iebāzties savā uzņēmumā vēl pamatīgāk un tādā vai citādā veidā sagāzt tur vēl vairāk nodokļu maksātāju naudas.

Un to viņš ļoti labi saprot, ka neviens cits viņu neglābs – tikai Latvijas valsts, no kuras galu galā jau ir izdevies izspiest gan Einara Repšes parakstīto galvojumu, gan elektropievades līnijas, gan citus, mazāknozīmīgus sīkumus. Ja neizdosies „sakārtot” to, nāksies doties tālēs ar nastiņu pār plecu un jau pieminētajās pēdējās bikšelēs. Tātad – ir „jāsakārto”.

Ko šajā situācijā darīs Latvijas valsts? Atbildēšu ar pretjautājumu – kāpēc lai tā šoreiz rīkotos citādi nekā iepriekšējās reizēs? Tās, vai būtu runa par Parex, Krājbanku vai airBaltic galu galā visas kā viena pierāda – Latvijā netiek sodīta ne amatpersonu nolaidība, ne stulbums, ne neizdarība.

Tās visas pierāda, ka mūsu valstī amatpersonu izdzīvošanas stratēģija pašu savārītu sū... situācijā ir viena – imitēt nopietnu pārdomu, izvērtēšanas un analīzes, cik vien ilgi iespējams, un, kad pa to laiku sū... ir sakrājušies desmitkārt vairāk, pieņemt „principiālo lēmumu” ar pamatojumu, ka attiecīgajā situācijā tas ir labākais no iespējamiem risinājumiem. Rezultātā neviens nav vainīgs, bet rēķinu nomaksā nodokļu maksātājs.

Tā tas, visticamākais, būs arī šoreiz. Maskējot līdzšinējo bezdarbību un pēc būtības noziedzīgo nolaidību, Dombrovska valdība rūpīgi meklēs auditētāju, tad notiks audits, tad audita izvērtēšana, pārvērtēšana un atkārtota izvērtēšana, tad ekspertu statusā tiks piesaistīts kārtējais pusparazītiskais prudentijveidīgais valsts naudas sūklis, bet tikmēr uzņēmums – ja akurāt nenotiks brīnums – palēnām agonēs, līdz pienāks brīdis, kad iestāsies pilnīga skaidrība – ja valsts steidzami neiedod Liepājas metalurgam to, to un vēl to, krāsnis izdzisīs.

Šajā brīdī valdība tad nu arī paziņos, ka aprēķini rāda – šāda te augstākā mērā „sistēmiska uzņēmuma” apstāšanās radīs lielākus zaudējumus nekā „tā, tā un vēl tā” piešķiršana, attiecīgi „tas, tas un vēl tas” tiks piešķirts, uzņēmums (un tā saimnieki) vismaz uz laiku būs paglābts, savukārt valdība varēs ķerties pie diviem darbiem, kas tai tradicionāli padodas vissliktāk, - tiesāšanās ar uzņēmuma īpašniekiem, Eiropas Komisiju vai vēl kādu (jo kaut kas juridiskajā procesā noteikti būs salaists dēlī) un pircēja meklēšanas – kam, protams, būs vajadzīgs atkal jauns, dārgs konsultants un...

... bet ko es te tik gari - jūs taču to visu jau esat pieredzējuši ne reizi vien un paši labi zināt, kā tas notiks.

Novērtē šo rakstu: