Vai kolaborants Vonsovičs notrūcies no tikšanās ar Liepnieku tiesas zālē?

Otrdien, 31. maijā pulksten 9.00 Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa turpinās izskatīt Jura Stukāna vadītās „sarkanās prokuratūras” apsūdzību Lato Lapsam „Kolaboranta” lietā: Noziedzīgu nodarījumu valsts institūciju dienestā izmeklēšanas prokuratūras prokurors Kaspars Andruškins mēģinās pierādīt, ka bijušais padomju tiesnesis un aktīvais komunists, tagadējais advokāts un miljonārs Romualds Vonsovičs neesot bijis padomju okupācijas varas kolaborants.

Taču kolaboranta R. Vonsoviča pavadā „sarkanā prokuratūra” pērn ir mēģinājusi panākt kriminālvajāšanu ne tikai pret Lato Lapsu, bet arī pret grāmatas „Kolaborants” priekšvārda autoru Jurģi Liepnieku, pret kuru ticis safabricēts kriminālprocess par atteikšanos liecināt pašam pret sevi.

Tiesa, šajā gadījumā pat ar kolaboranta un „sarkanās prokuratūras” uzstājību ir bijis nepietiekami. Šai saistībā J. Liepnieka sniegtās liecības varēt būt īpaši nepatīkamas un neērtas R. Vonsovičam, un tiek pieļauts, ka tieši tāpēc viņš jau laikus sagatavojis atkāpšanās ceļu, lai no šīs tikšanās tiesas zālē izvairītos.

Pietiek šodien atkārtoti publicē Jurģa Liepnieka priekšvārdu grāmatai „Kolaborants”, kurš izpelnījies tik sāpīgu „sarkanās prokuratūras” un Romualda Vonsoviča reakciju.

Padomju tiesnesis Romualds Vonsovičs un kolaborācijas pretīgais vieplis

Jurģis Liepnieks

Pēc uzvaras pār nacistisko Vāciju Nirnbergas tiesā tika tiesāti ne tikai tie kara noziedznieki, ar kuriem parasti asociējas šis vēsturiskais tiesas process, bet arī virkne citu nacistiskās Vācijas amatpersonu, bez kurām Hitlera režīma pastāvēšana un zvērības nebūtu bijušas iespējamas.

Viens no šiem tā sauktajiem pavadošajiem Nirnbergas Starptautiskā tribunāla procesiem bija veltīts speciāli hitleriskās Vācijas tiesnešiem. Līdzība starp PSRS un hitleriskās Vācijas totalitārajiem režīmiem vairs, šķiet, nevienam nav jāpierāda, arī Latvijas Satversmē starp tiem ir likta skaidra vienādības zīme, atšķirība tikai tā, ka PSRS totalitārā režīma uzturētāji diemžēl nav tiesāti starptautiskā tribunālā un daudzi no viņiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas visnotaļ ērti iekārtojušies viņiem agrāk ideoloģiski tik ļoti nepieņemamajā kapitālisma dzīvē.

Būt par tiesnesi vai prokuroru vienmēr ir izvēle – personiska izvēle pat totalitārā režīmā un pat dažādu juridisko profesiju ietvaros. Neviens ar varu nedz hitleriskajā Vācijā, nedz Padomju Savienībā nevienu nespieda kļūt par tiesnesi, kur nu vēl par Augstākās tiesas tiesnesi. Tas bija ne tikai pašam jāgrib, bet vēl vairāk – sava piemērotība tik augstam un svarīgam amatam jāapliecina ar uzticību komunistiskajiem ideāliem, un šī uzticība jāpierāda ar darbiem daudzu gadu garumā.

Augstākās tiesas tiesneši vienmēr un visur ir elite un paraugs citiem tiesnešiem. Neapšaubāmi arī komunistiskā totalitārisma varas apstākļos šie bija režīmam visuzticamākie un ideoloģiski visizglītotākie tiesneši – ne tikai tādi, uz kuriem režīms varēja paļauties, bet kuri kalpo par paraugu citiem.

Tiesnešu, īpaši Augstākās tiesas tiesnešu, loma totalitāro režīmu uzturēšanā, tiesiskuma ilūzijas radīšanā un vispārējās baiļu atmosfēras nodrošināšanā bija tik nozīmīga, ka hitleriskās Vācijas gadījumā viņi tika tiesāti līdzās kara noziedzniekiem. Tiesneši un prokurori ne tikai uzturēja totalitāro – Latvijas gadījumā arī okupācijas – režīmu, bet bija būtisks tā ideoloģijas balsts.

Tāpat kā Hitlera režīma tiesneši arī PSRS režīma tiesneši tiesāja cilvēkus par noziegumiem, kas vispār nebūtu iedomājami par noziegumiem nekur citur pasaulē, nekur ārpus konkrētajām totalitārajām sistēmām, kuru kriminālkodeksos bija ieviesti tīri ideoloģiski panti. Grāmatas Kolaborants „varonis” Romualds Vonsovičs, piemēram, piesprieda reālus cietumsodus par parazītisku dzīvesveidu, spekulāciju vai bezstrādes ienākumiem, proti, nodarījumiem, kas nav iedomājami un pat vispār nav saprotami ārpus komunistiskās ideoloģijas ietvariem.

Latvijā pēdējā laikā daudz runājam par VDK ziņotājiem, kuri vairākumā gadījumu neapšaubāmi rīkojušies nelietīgi, slepus ziņojot par saviem tuvākajiem, taču būtu pilnīgi nepamatoti visu kolaborācijas jautājumu reducēt tikai uz viņiem.

Tāpat kā hitlerisko režīmu nebalstīja tikai gestapo un tas nepastāvēja, vienīgi pateicoties SS, arī PSRS totalitāro režīmu neuzturēja pie dzīvības vienīgi VDK un tās ziņotāji. Ir pat zināms pamats apgalvot, ka ziņotāji veidoja zemāko, lai arī bieži vien visnožēlojamāko kolaborantu līmeni, kas jebkurā gadījumā vienmēr bija cieši saistīts ar visiem pārējiem represīvās totalitārās sistēmas elementiem. Izmeklētāji, prokurori un tiesneši, kuri uz šo ziņojumu pamata tiesāja, lika cietumos, salauza cilvēku dzīves, ir kā “vārdi, kurus no dziesmas neizmetīsi”. Bez viņiem komunisma, tāpat kā nacisma, režīms nevarētu pastāvēt.

Tieši tiesneši bija tie, kuri ar saviem spriedumiem apspieda pašu mazāko pretestības vai nepakļaušanās iespējamību pat vissīkākajās lietās. Spriedumi ideoloģiskajās lietās bija ļoti bargi, piemēram, Romualds Vonsovičs atstāja spēkā trīs gadu cietumsodu astoņdesmit divus (!) gadus vecai sirmgalvei par spekulēšanu.

Mūsdienās starp cilvēkiem, kam palaimējies piedzimt jau pēc PSRS sabrukuma, ne tuvu ne visi sapratīs, ko nozīmē spekulēšana un kāpēc tā Padomju Savienībā bija tik smags noziegums. To arī nevar saprast, ja jums ir sveša komunistiskā ideoloģija un sociālistiskās dzīves normas totalitārajā PSRS, savukārt, ja jūs esat komunistiskās ideoloģijas sardzē, tad, saprotams, pat astoņdesmit divus gadus veca sirmgalve nav pelnījusi nekādu žēlastību. Sievietei tik cienījamā vecumā piespriest trīs gadu reālu cietumsodu, atklāti sakot, līdzinās mūža ieslodzījumam, un šis spriedums varbūt pat izvērtās par vienu no tiem slavenajiem nāvessodiem, kurus Vonsovičs esot piespriedis.

Tikai vēlreiz, lai ir pilnīgi skaidrs, – šis grūti aptverami cietsirdīgais spriedums ir nevis kādam slepkavam vai izvarotājam, bet astoņdesmit divus gadus vecai sirmgalvei par tirgošanos ar alkoholu! Kādam citam vīrietim par tādu pašu noziegumu, proti, trīs alkohola pudeļu tālākpārdošanu par dārgāku cenu, Vonsovičs piesprieda divus gadus cietumsoda un mantas konfiskāciju.

Cilvēkam, kurš nevienu nenogalināja, nevienam nenodarīja nekādu kaitējumu, divi gadi cietumā un mantas konfiskācija par trīs pudeļu pārdošanu! Par spekulāciju, kuru par noziegumu vispār padara tikai un vienīgi ideoloģija!

Ideoloģiskos iemeslus, kāpēc īsteni komunistiskie tiesneši sprieda ļoti bargus sodus par ideoloģiskajiem pantiem, bet bieži vien samērā maigus īstiem kriminālistiem, zagļiem, slepkavām un izvarotājiem, kā to darīja arī Vonsovičs, labi aprakstījis Aleksandrs Solžeņicins grāmatā Gulaga arhipelāgs. Īstens padomju tiesnesis māk izšķirt, kādi noziegumi apdraud režīmu un kas ir “parasts krimināls”.

Vonsovičs šajā ziņā nav ne ar ko īpašs, viņš vienkārši ir ļoti centīgs PSRS okupācijas varas kolaborants, kurš ar katru savu spriedumu ietur nevainojamu ideoloģisko līniju.

Totalitārismu ne velti tā dēvē, jo kontrole un uzraudzība tajā bija totāla, ne mazākā atkāpšanās no valdošās ideoloģijas normām nebija iespējama, un, lai tas tā būtu – lai kontrole un bailes būtu totālas –, bija nepieciešami tiesneši, kas lika cietumā par vismazākajām novirzēm no atļautajām normām un pat par netiešu izvairīšanos no totalitārās kontroles – piemēram, piesprieda reālus cietumsodus stingra režīma kolonijā par parazītisku dzīvesveidu, kā to darīja tiesnesis Romualds Vonsovičs.

Parazītisks dzīvesveids ir vēl viens ideoloģisks PSRS un LPSR Kriminālkodeksa pants, kurš likumā nonācis pa taisno no Ļeņina darbiem. Viens no centrālajiem komunisma lozungiem – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām – nepieļauj, ka darbspējīgs cilvēks varētu nestrādāt un nepiedalīties komunisma celšanā. Tāpēc arī Vonsovičam, lai notiesātu cilvēkus ar reāliem cietumsodiem, pietiek spriedumā secināt, ka persona, lai arī ir darbspējīga, tomēr nav strādājusi valsts darbā. Viss. Spriedums uz pusotras lapiņas un cietums.

Visa pasaule savulaik zināja slaveno tiesas procesu pret dzejnieku Josifu Brodski, kurš 1964. gadā arī tika notiesāts par parazītisku dzīvesveidu. Pat padomju tiesnese Saveļjeva no Ļeņingradas pilsētas Dzeržinska rajona tiesas uz kādu brīdi kļuva pazīstama visā pasaulē un ir ierakstījusi savu vārdu vēsturē, pateicoties šai absurdajai prāvai, kas iemiesoja visu padomju režīma kroplo, ideoloģizēto totalitāras valsts tiesiskumu.

Taču tikai aiz dzelzs priekškara cilvēkiem likās, ka tas ir kas īpašs.

Romualds Vonsovičs, kā redzams, Latvijā cilvēkus par parazītisku dzīvesveidu lika cietumā vēl pat astoņdesmitajos. Bargi spriedumi saskaņā ar šo arī tikai un vienīgi ideoloģiski pamatoto pantu bija būtiska PSRS totalitārā režīma kontroles sistēmas sastāvdaļa. Dzīvošana bez pieraksta, bez pastāvīgas dzīvesvietas, nestrādāšana valsts darbā un darba nemeklēšana, proti, nepakļaušanās visām režīma totālās kontroles prasībām un komunistiskās ideoloģijas nepieņemšana bija pietiekams pamats, lai nonāktu cietumā.

Tāpat kā citos Vonsoviča spriedumos par spekulāciju vai bezstrādes ienākumu gūšanu arī šeit ir noziegumi bez cietušā, bez jebkāda kaitējuma, tikai un vienīgi par nebūšanu ideoloģiski perfektam PSRS pilsonim, par nepakļaušanos komunistiskās ideoloģijas prasībām, par vismazāko brīvības izpausmi.

Jāpiezīmē, ka Vonsovičs kā cītīgs okupācijas režīma kolaborants ir īpaši vērtīgs režīmam, jo ir latvietis. Latvietis, kurš par ideoloģiskiem pantiem liek cietumā citus latviešus. Okupācijas režīmam tas ir svarīgi. Ir svarīgi, ka tie ir ne tikai okupanti, ne tikai krievi, kuri nodrošina okupācijas totalitāro varu, – tie ir vietējie kolaboranti, latvieši, tādi vonsoviči, jo tas it kā piešķir režīmam kaut nedaudz leģitimitātes.

Okupācijas režīms šādi rada šķietamību, ka tā nav sveša vara, tā ir jūsu pašu latviešu vara, brīvprātīga pašu vēlme pēc komunisma un par visām zvērībām esat atbildīgi jūs paši – izsūtāmo sarakstus parakstīja latvietis, jūsu mīļotais rakstnieks Lācis, sirmgalvi cietumā iemeta jūsu pašu latvietis Vonsovičs, kultūras nama direktoru arī notiesāja nevis kādi tur krievi, bet jūsu pašu Vonsovičs.

Kolaborācija, protams, ir smaga tēma, kurā ir svarīga nācijas spēja uz pašrefleksiju un, galvenais, uz atklātu sarunu par to, jo tikai tā mēs kā nācija varam cerēt kļūt stiprāki un nepieļaut šādas situācijas nākotnē.

Kolaborācijai ir daudz dažādu seju. Ne katrs, kurš vienkārši dzīvoja tajā laikā (un necīnījās pret režīmu ar ieročiem rokās), uzskatāms par kolaborantu. Daudzi, pat būdami augstos amatos, pamanījās nedarīt ļaunu un palīdzēt savai tautai un tautiešiem arī šajos apstākļos. Tagad mēs zinām, ka bija daudz tādu, kuri, pat neskatoties uz spiedienu un draudiem, atteicās sadarboties ar VDK.

Vienlaikus tam ne katru, kuru piespieda, iebaidīja, salauza, es uzdrīkstētos nosodīt, taču starp daudzajām kolaborācijas sejām ir arī viennozīmīgi nodevīgais un pretīgais kolaborācijas vieplis. Tie ir tie latvieši, kuri bija gatavi lauzt pilnīgi nevainīgu cilvēku dzīves, mest cietumos savus tautiešus par ideoloģiskiem noziegumiem, lai tikai būtu augstā amatā, godā, lai tikai stiprinātu komunistisko režīmu un okupācijas varu.

Romualds Vonsovičs pieder pie šiem otrajiem, pie visglumākajiem, vispretīgākajiem un nelietīgākajiem kolaborantiem un kā viens no viņiem pavisam konkrēti ir postījis nevainīgu cilvēku dzīves okupācijas režīma vārdā, tikai un vienīgi šā režīma stiprināšanas un personiskās karjeras dēļ.

Manuprāt, mums visiem vajadzētu apdomāt, kā tas nākas, ka latviešu tauta savā ziemeļnieciskajā iecietīgumā pēc visa, kas noticis, tomēr ļauj šādiem okupantu kolaborantiem zelt un plaukt arī mūsdienās, iegādāties vienu Mežaparka māju pēc otras un tikai augstprātīgi pasmīnēt, kad kāds piemin viņu komunistisko pagātni.

Novērtē šo rakstu: