Iesaki rakstu: 
Barikāžu laiks 1991.gada janvārī deva spēcīgu impulsu Latvijas iedzīvotāju apņēmībai panākt valsts neatkarības pilnīgu atjaunošanu. 1991. gada 3. marta aptaujā piedalījās 87,6% Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku nobalsoja 73,7%, bet pret – 24,7% iedzīvotāju. Tā rezultātā 1991. gada 18. martā Dānijas valdība parakstīja protokolu par sadarbību starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku, apstiprinot Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, pagaidām gan neatjaunojot oficiālas diplomātiskās attiecības.
1991. gada 22. augustā Islandes valdība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, uzsverot, ka EK dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlēto Latvijas parlamentu un valdību par likumīgu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu "Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu", 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 6. septembrī beidzot arī PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. 17. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli.
2018.gada 18.novembrī Latvijas Republika vērienīgi atzīmēs savu simtgadi, bet vai vairumam iedzīvotāju ir, ko svinēt?
Vai svinību organizētāji, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka valstī viss ir kārtībā? Vai pieņemtie lēmumi un likumi ir bijuši iedzīvotāju interesēs? Ko mēs kā iedzīvotāji esam ieguvuši ar brīvības atgūšanu? Vai esam sasnieguši tos mērķus, kāpēc 73,7% no balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem nobalsoja par valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?
Es šoreiz necentīšos apspriest statistikas datus, bet cilvēku izjūtas, pārdzīvojumus, zaudējumus, pazemojumu, beztiesiskumu, izmisumu.
Vai var būt kas sliktāks kā justies izstumtam, pazemotam, beztiesiskam savās mājās? Cik cilvēku šajos gados ir palikuši bez mājokļa privatizācijas un denacionalizācijas rezultātā, neviens nav saskaitījis, bet, redzot tukšās pamestas mājas gan Rīgas centrā, gan visur citur Latvijā, zinot katram savu dzīvesstāstu, secinājums nav glaimojošs varas pārstāvjiem.
Ir pamats domāt, ka ~90% no denacionalizētajām mājām ir atdotas nepamatoti. Viens tāds piemērs pielikumā, kur no arhīva izziņas redzams, ka nekustamais īpašums Rīgā (Rīgas pilsētas II hipotēku iecirkņa zemesgrāmatu 734. nodalījumā ierakstīts nekustams īpašums, kurš atradies Rīgas pilsētā, 28. grupā, Nr. 54, Brīvības ielā 74.) 1937.gadā ir piederējis Rīgas pilsētai, bet 1996.gadā ir denacionalizēts un, atjaunojot vēsturisko taisnīgumu, atdots it kā mantiniekiem, tai pašā laikā uz ielas izlikti 45 dzīvokļu īrnieki. Tā emocionālā un fiziskā vardarbība pret īrniekiem nav vārdos aprakstāma un nekādiem līdzekļiem nav atlīdzināma. Vispazemojošākais visā šajā stāstā ir tas, ka šīs necilvēcīgās darbības ir atbalstījuši brīvās Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, tai skaitā tiesas.
Tādu māju ir ļoti daudz, un sekojoši arī cietušo ir ļoti daudz, kuri nevis ieguva, bet zaudēja pajumti ar valstī nepārdomāti uzsākto denacionalizāciju.
Vai mums ir kaut mazākā cerība, ka tie, kas pastrādāja šīs zvērības, ko nevar nosaukt citādāk kā par genocīdu, kādreiz atbildēs par savu rīcību?
Vai mums ir kaut mazākā cerība, ka arī pret tiem, kuri palika bez mājām un pajumtes varas pārstāvju bezatbildīgas vai pat ļaunprātīgas rīcības dēļ, tiks atjaunots vēsturiskais taisnīgums un atlīdzinātas šo cilvēku ciešanas?
Es personīgi neredzu iemeslu svinībām, kamēr valstī nav nodrošināts taisnīgums un tiesiskums, kamēr kaut viens Latvijas iedzīvotājs cieš trūkumu un ir bez pajumtes.
Seko mums 
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
