Iesaki rakstu: 
Krievijas karš pret Ukrainu kļuva par sākumu plašai un daudzdimensionālai krīzei visā Eiropā. Eiropas sociāldemokrātija pašlaik sastopas ar ļoti nopietnu tradicionālās demokrātijas vērtību apdraudējumu. Pieaug “kara laika” likumu skaits, kad normatīvie akti tiek pieņemti steigā, dažreiz – emociju un politiskās konjunktūras ietekmē.
Notiek mēģinājumi ekstrapolēt ar kara vajadzībām saistītus ierobežojumus uz cilvēka tiesību, vārda brīvības un pat politisko uzskatu ierobežojumiem. Savukārt ekonomiskajā un sociālajā politikā ir redzami mēģinājumi norakstīt uz kara rēķina pašu valdību iepriekšējo gadu kļūdas un neizdarības.
Diemžēl Latvijā ekonomiskās krīzes pārvarēšanas plāna izstrādi apgrūtina tas, ka jau 1. oktobrī valstī notiks kārtējās Saeimas vēlēšanas, un pašlaik pie varas esošās partijas vēlas šo varu saglabāt pat ar stratēģiski bīstamiem solījumiem un lēmumiem.
Šī gada 30. martā Latvijas Banka pārskatīja jaunākās Latvijas makroekonomiskās prognozes. Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) 2022. gada pieauguma prognoze Krievijas iebrukuma Ukrainā ietekmē samazināta līdz 1,8% - vairāk nekā divas reizes (decembra prognoze 2022. gada izaugsmei bija 4,2%).
Tomēr, kā norāda Latvijas Banka, kara izraisītais ekonomiskās aktivitātes kritums šogad var būt lielāks, karadarbībai nerimstot vai pieaugot un paplašinoties sankcijām. Tas var izraisīt lielāku ekonomiskās aktivitātes kritumu šogad un atlikt izaugsmes atjaunošanos uz vēlāku laiku. Nelabvēlīga karadarbības attīstība uzturētu arī augstākas resursu cenas un inflāciju. Latvijas inflācijas prognoze 2022. gadam globālo energoresursu un pārtikas cenu kāpuma dēļ paaugstināta attiecīgi līdz 9,5%.
Vienlaikus kara izraisītā krīze (tāpat kā Covid-19 pandēmijas ietekme) uzņēmumus un iedzīvotājus skars atšķirīgi - uzņēmumi, kuri joprojām bija atkarīgi no Krievijas tirgus un nespēs pārorientēties uz citiem tirgiem, būs spiesti sašaurināt vai pat apstādināt darbību. Darbinieki zaudēs darbu un papildinās bezdarbnieku rindas, un viņu ienākumi saruks. Latvijā bezdarbs palielināsies, tomēr lielāka darbinieku pieejamība būtiski nebremzēs algu pieaugumu - tas joprojām paredzams straujš. Esošie bezdarbnieki nespēs apmierināt pieprasījumu pēc trūkstošajiem kvalificētajiem darbiniekiem augošajās nozarēs.
Vidējais patēriņa cenu līmenis Latvijā 2022. gada martā, salīdzinot ar 2021. gada martu, palielinājās par 11,5%, liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Lielākā ietekme uz vidējā patēriņa cenu līmeņa izmaiņām 2022. gada martā, salīdzinot ar 2021. gada martu, bija cenu kāpumam pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem, ar transportu saistītām precēm un pakalpojumiem, ar mājokli saistītām precēm un pakalpojumiem, dažādu preču un pakalpojumu grupā, veselības aprūpei, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem, ar atpūtu un kultūru saistītām precēm un pakalpojumiem, mājokļa iekārtai. Ar mājokli saistītām precēm un pakalpojumiem vidējais cenu līmenis palielinājās par 14,5%. Gada laikā būtiskākais cenu kāpums bija siltumenerģijai un dabasgāzei.
Cenas pieauga cietajam kurināmajam, atkritumu savākšanai, materiāliem mājokļa uzturēšanai un remontam, mājokļa uzturēšanas un remonta pakalpojumiem, mājokļa īrei, kanalizācijas pakalpojumiem, mājokļa apsaimniekošanas pakalpojumiem, kā arī ūdensapgādei.
Veselības aprūpes grupā vidējais cenu līmenis gada laikā pieauga par 5,5%. Dārgāki kļuva zobārstniecības un ārstu speciālistu pakalpojumi un farmaceitiskie produkti. Ar transportu saistītām precēm un pakalpojumiem cenas palielinājās par 22,9%, ko noteica degvielas cenu pieaugums par 43,3%. Dīzeļdegviela sadārdzinājās par 45,7%, benzīns - par 40,5%, bet autogāze - par 35,8%. Salīdzinot ar 2015. gadu, patēriņa cenas 2022. gada martā bija par 22,7% augstākas. Precēm cenas pieauga par 22,7%, bet pakalpojumiem - par 21,4%.
Tā ir kolosāla krīze, un šīs krīzes pārvarēšanas plāna mūsu valdībai pagaidām nav. Var dzirdēt tikai solījumus. Vēl nav pieņemts lēmums, kur Latvijā tiks celts jauns sašķidrinātās gāzes terminālis. Mēs zinām, ka jau no aprīļa sākuma Krievijas gāze Latvijā vairs neieplūst. Saskaņā ar pesimistiskajām prognozēm (un es ļoti ceru, ka tās paliks tikai prognozes!) Latvija šogad no augusta līdz novembrim var vispār palikt bez gāzes, jo gāzes krājumi Inčukalna krātuvē beigsies jau augustā, bet sašķidrināto gāzi no Paldisku termināļa mēs varēsim sākt saņemt tikai novembrī. Vadībai ir steidzami jāsagatavo plāns, kā pārvarēt šo krīzi. Bet pašlaik vienīgais, ko mēs esam dzirdējuši, ir nozares ekspertu padoms nopirkt elektriskās tējkannas, lai varētu uzsildīt ūdeni... Bet līdz augustam atlikuši tikai četri mēneši!
Mēs visi ceram uz to, ka top jauns Eiropas atveseļošanas plāns un Latvija varēs izmantot šī plāna ietvaros pieejamos finanšu resursus briestošās ekonomiskās un sociālās krīzes pārvarēšanai.
Pēdējā laikā daudz runā par minimālā ienākumu sliekšņa noteikšanu visā Eiropā. Manuprāt, tas neatrisinās problēmu, jo pašlaik mēs dzīvojam situācijā, kad inflācija un cenas aug nekontrolējami. Ir jāizmanto cita metode - patēriņa groza izmaksas noteikšana katrā ES valstī. Jāizstrādā tāds elastīgs minimālā ienākumu sliekšņa noteikšanas mehānisms Eiropā, kurš ietvertu sevī patēriņa groza izmaksas, kas tiks indeksētas atbilstoši inflācijas izmaiņām.
Mūsu sociālās aizsardzības sistēmu gaida nopietni izaicinājumi: “jaunā nabadzība” un enerģētiskā nabadzība. “Jaunā nabadzība” ir saistīta ar inflācijas pieaugumu un vispārējo ekonomisko krīzi, kurā līdztekus tradicionālajām nabadzības grupām veidosies jaunas nabadzības riskam pakļautas grupas - līdz šim labi situēti cilvēki pēkšņi apzinās, ka nespēj samaksāt par apkuri vai viņiem nepietiek līdzekļu pārtikas produktu iegādei.
Šo problēmu risināšanai ir nepieciešami ne tikai konkrēti rīcības plāni katrā ES valstī, bet arī pastiprināta Eiropas Komisijas un Eiropas struktūrfondu administrācijas kontrole. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Lūk, tikai viens piemērs. Tika pieņemts lēmums ieteikt iedzīvotājiem nomainīt dzīvojamo māju gāzes apkures katlus pret cita veida kurināmā apkures katliem, ir izsludināta atbalsta programma, kuru administrē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Bet izrādās, ka mājsaimniecībām, lai saņemtu atbalstu, ir jāiegādājas, piemēram, šķeldas katli, kas atbilst tik augstiem standartiem, kādus Latvijā praktiski nevar izpildīt.
VARAM, atzīstot savu kļūdu, sola līdz aprīļa beigām mainīt noteikumus atbalsta saņemšanai. Bet līdz augustam, kad gāzes krājumi Inčukalna krātuvē varētu vienkārši beigties, atlikuši tikai četri mēneši! Un pa šo laiku iedzīvotājiem, gatavojoties nākamajai apkures sezonai, ir jāpaspēj gan iesniegt dokumentus VARAM atbalsta saņemšanai, gan sameklēt, nopirkt, uzstādīt un nodot ekspluatācijā jaunu katlu, gan nopirkt šķeldu, kuras cena arī pašlaik nav zināma. Vai tāda nepārdomāta pieeja palīdzēs pārejai no gāzes uz citiem kurināmā veidiem?
Mums priekšā stāv desmitiem un simtiem šādu jautājumu. Un tos visus vajadzēs risināt. Un risināt operatīvi - ar ES finansiālu un administratīvu palīdzību. Sociālais miers mūsu mājās ir Latvijas un visas ES drošības garantija.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
