Iesaki rakstu: 
Kad astoņdesmitajos gados padomju sistēmā sākās problēmas ar pārtikas ražošanu un apgādi, tā pieņēma Pārtikas programmu. Jaunās programmas izpilde galvenokārt bija atkarīga no viena skaitļa lieluma izmaiņas, - cik daudz zemes kolhoznieks tiesīgs apstrādāt personiskā lietošanā: jo lielāks bija šis skaitlis, jo lielāka bija raža.
Tas bija pretrunā ar valsts oficiālo ideoloģiju, kura uzskatīja, ka zemes koplietošanas forma ir pārāka par privātīpašuma formu. Šis skaitlis publiski netika izpausts, bet tika nodots kopā ar instrukcijām. Publiskajā telpā parādījās informācija, kura bija domāta partijas instruktoriem, inspektoriem, aģitatoriem un viņiem pielīdzinātajiem komunistiskās valsts darbiniekiem. Lai kolhozs varētu veiksmīgi īstenot Pārtikas programmu, bija jādara viens, bet jārunā kaut kas pavisam cits.
Faktiski visu valsts lauksaimniecības vēsturi varēja aplūkot no šī viedokļa – pēc pareizā skaitļa atrašanas, kādu zemniekam jāpiešķir personīgajai zemes apstrādei. Pārāk mazs skaitlis radīja badu, bet pārāk liels – turīgu zemnieku slāni, kuri kā budži pēc tam bija jālikvidē. „Perestroikas” līderis šo skaitli paaugstināja nesamērīgi augsti, un pārējā ekonomiskā sistēma tam nebija gatava.
Personiski apstrādājot lielākas zemes platības, pieauga arī ienākuma apmērs. Sociālismā pats dārgākais pirkums, ko valsts varēja piedāvāt saviem iedzīvotājiem, bija vieglā automašīna. Valstī radās liels liekas naudas daudzums, ko nebija iespējams iztērēt. Tā kā preču cenas bija fiksētas un to vērtība nepieauga, tad nauda tika ieguldīta precēs, radot katastrofālu preču trūkumu. Padomju līderi šo problēmu centās atrisināt, samazinot naudas daudzumu. Tad no apgrozījuma tika izņemtas divas lielākās banknotes - simt un piecdesmit rubļu naudas zīmes. Cilvēkiem, kuriem mājās bija šīs naudas zīmes, tās (ja neizdevās ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem tās samainīt) pārvērtās par nederīgiem papīra gabaliņiem. Problēma tika novilcināta, nevis atrisināta.
Savādāk ekonomiskās reformas risināja cita komunistiskā valsts – Ķīna. Tā uzreiz atvēra nekustamo īpašumu tirgu. Tas ļāva valstij saglabāt kontroli pār ekonomiku un veikt strauju izrāvienu preču ražošanā.
Saraujot saites ar Austrumiem un izvēloties virzību uz Rietumiem, nokļuvām citā ekonomiskā sistēmā. Šajā ekonomikā pastāv pozitīva preču eksporta attiecība pret importu ar visām valstīm, ar kurām ir noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi. Šo valstu vidū ir Ķīna, Kanāda, Brazīlija, Indija. Sagaidāms, ka pēc šāda līguma noslēgšanas ar ASV Eiropa apmēram divreiz vairāk eksportēs nekā importēs.
Palielinoties ražošanas tempiem, vajadzēja palielināties arī nekustamā īpašuma vērtībai. Precīzu skaitli deviņdesmitajos gados nosauca Latvijas premjerministrs – valdības uzdevums ir astoņu gadu laikā divkāršot nekustamā īpašuma vērtību. Lielākā sabiedrības daļa tikmēr uzskatīja, ka pēc veco ekonomisko saišu saraušanas tiks radītas jaunas un Latviju sagaida Dienvidaustrumāzijas valstu tīģeru cienīgs lēciens.
Pirms 6. Saeimas vēlēšanām populāras bija idejas par Rīgu kā Baltijas finanšu centru. Tika minēts Šveices piemērs, un Latvijas sabiedrībā no jauna atdzima cerība. Kurš gan negribētu dzīvot valstī, kurā gandrīz katrs sešpadsmitais iedzīvotājs ir miljonārs! Sākās straujš banku celtniecības bums, taču šo banku darbības virziens izrādījās cits, - tās izveidoja pietiekami spēcīgu tīklu, lai varētu uzskaitīt un kontrolēt ikvienu valsts iedzīvotāju.
Šāda attīstība tika iespējama, pateicoties tam, ka līdz 1995. gada nogalei Latvijā nebija pieņemts Kredītiestāžu likums. Līdz likuma pieņemšanai varēja nesodīti nodarboties ar finanšu piramīdu veidošanu, bet pēc šī likuma pieņemšanas vīziju par Šveices sapni sāka īstenot zviedru bankas.
Līdzīgas izvēles priekšā mēs atrodamies pašlaik. Valstī joprojām nav likuma par naudu, toties nākamgad mums tāds būs, pateicoties eiro ieviešanai. 1922. gada pieņemtais Likums par naudu ir zaudējis savu spēku, jo 1944. gadā Bretonvudas konferencē par vienīgo valūtu, kura pilnībā tiek segta ar zeltu, atzina ASV dolāru. Neviens investors neuzdrošinājās Latvijā veikt nopietnus ilgtermiņa ieguldījumus uz tik apšaubāmas tiesiskās bāzes pamata.
Ar jauno gadu mēs pievienosimies Jamaikas valūtas sistēmai, kurā naudas daudzums ir atkarīgs no preču un pakalpojumu daudzuma. Tas nozīmē, ka valsts iegūs iespēju, piemēram, ieķīlājot īpašumu, uzcelt rūpnīcu. Pašlaik, pamatojoties tikai uz Naudas reformas komitejas lēmumiem, to izdarīt ir sarežģīti.
Neapgalvoju, ka valstij būtu jāceļ rūpnīca, ņemot vērā nelielo iedzīvotāju skaitu. Tas drīzāk ir piemērs, kā iespējams sadārdzināt valstij piederošo zemi. To iespējams izdarīt arī citādos, daudz vienkāršākos veidos. Piemēram, Krimināllikuma 190. panta pirmajā teikumā pieliekot punktu pirms vārda „ja”. Tad valsts iegūtu reālu iespēju sodīt pārkāpējus par kontrabandu, nostiprinot robežas, un paaugstināt tās teritorijas vērtību.
Varētu šķist, ka Likums par naudu izraisīs lielu sabiedrības interesi un valstiski domājošie cilvēki sāks diskusijas par jaunajām iespējām, ko šis likums piedāvā. Tā vietā par vienīgo attīstības iespēju piedāvā apspriest idejas, kuras saistās ar termiņuzturēšanās atļauju kvotām. Latvijas valsts kļūs vērtīgāka, taču to pagaidām pamana tikai privātais sektors.
Kāpēc nācijām izdodas? Jautājums sevī jau ietver atbildi. Nācijas vārds kādreiz bija ļoti populārs, bet pēc tam tas pazuda no ikdienas lietošanas, lai pēdējā laikā no jauna atsāktu skanēt. Nācijas vārda pieminēšana rada tik lielu emociju daudzumu, ka tiek aizmirsts temats. par kuru runāts iepriekš, un sākas pašu emociju apspriešana. Lai nācijai izdotos, šim vārdam ir jākļūst viegli un ikdienišķi lietotam. Tas kļūs iespējams tad, kad pati tauta, nevis politiķi, uzskatīs, ka tai pieder vara valstī.
Zīmējums no ft.com
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
