Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

"Atzīmējot akcijas Baltijas ceļš 30. gadadienu, 22. augustā notiks „Starptautiska konference "Baltijas ceļš. Turpinājums" ar Latvijas, Igaunijas un Lietuvas amatpersonu un ārvalstu viesu piedalīšanos”. Konferences trešā daļa, kurā uzstāsies politiķi, mākslinieki un politikas analizētāji, veltīta pārdomām par izaicinājumiem, kādi pastāv demokrātijai 21. gadsimtā, par pilsoniskās aktivitātes formām un ietekmi šodien, kā arī veidiem, kā stiprināt liberāli demokrātiskās vērtības. Tad nu par to trešo daļu.

Liberāls, liberālisms, liberālie politiķi - tas viss ir stāsts par atsevišķu politisku novirzienu mūsdienu politikā. Liberāļi parasti mīl atgādināt, ka tieši liberālās idejas noteica un izcīnīja indivīda personas brīvību un neaizskaramību, politisku un tiesisku vienlīdzību, personas īpašuma neaizskaramību, tiesības brīvi paust iniciatīvu, uzkrāt kapitālu, to, ka valsts pamatuzdevums ir aizsargāt savu pilsoņu brīvību (ticības, juridisko, vārda, preses un tamlīdzīgi), nepieciešamību ierobežot valsts varu pār indivīdu un tā īpašumu, ko garantēt var tikai pilsoņu priekšā atbildīga valdība, brīva ražošana, tirdzniecība, darbaspēks un iespējas.

Katrs pats var sameklēt, kāda ir liberālisma vēsture, tā dažādie virzieni, lasīt liberālisma kritiku un atbalsta rakstus. Te diezgan labs skaidrojums latviešu valodā: https://lv.wikipedia.org/wiki/Liberālisms.

Daži komentētāji ir teikuši, ka mūsdienās liberālisms vispār izvirst un pārvēršas savas sākotnējās idejas pretmetā. Indivīda personas brīvības un neaizskaramības vietā ir attīstīta politkorektuma diktatūra, daudzi jautājumi ir padarīti tik neērti, ka tos nekādi nedrīkst mierīgi apspriest, politisku un tiesisku vienlīdzību vietā ir nākusi iespēja bez tiesas publiski apvainot pretēju uzskatu pārstāvjus un radīt sabiedrībā šaubas par viņiem, personas īpašums laikam ir neaizskarams, ja neskaita dažas nodokļu politikas fineses, tiesības brīvi paust iniciatīvu ir, taču dažām iniciatīvām ir īpašs mediju atbalsts un dažām ir spēcīga nomelnojoša pretreakcija, uzkrāt kapitālu drīkst, taču, ja atbalsti nepareizo politiku vai reliģiju, var visādi gadīties, valsts aizsargā savu pilsoņu brīvību (ticības, juridisko, vārda, preses un tamlīdzīgi), tomēr dažas citādo grupas aizsargā daudz vairāk un mobingā pat esam rekordisti, ko tur kādus teicamniekus, kautrīgos, nabagos aizsargāt, cik tad viņu ir, lai paši protas mainīties vai maina skolu, nepieciešamība ierobežot valsts varu pār indivīdu un tā īpašumu - skatīt iepriekš, pilsoņu priekšā atbildīgu valdību nu nekādi nevar garantēt mediju izveidotā dienaskārtība ar dažu indivīdu pasludināšanu par vainīgajiem, zema līmeņa personisku apvainojumu un pārmetumu apmaiņa un labas ekonomiskas un politoloģiskas skaidrojošas diskusijas trūkumu, daudzi spējīgi un gudri cilvēki nepiesakās ne ierēdniecībā, ne politikā, ne mēģina sevi realizēt kā premjeri vai prezidenti, vienkārši atsakās, interesanti, kāpēc, brīva ražošana, tirdzniecība, darbaspēka kustība un iespējas ir, tomēr tas gadījums ar atšķirīgas kvalitātes produktiem dažādās Eiropas Savienības valstīs jau nu gan norāda vispirms jau uz attieksmi. Tajā pašā Eiropas Savienībā ir bijuši pat cilvēktirdzniecības un verdzības gadījumi. 21.gadsimtā. Tā kā viss nemaz tik spoži nav.

Ja vajag piemēru, kāds tam sakars ar demokrātiju, likumdošanu un liberālismu, tad te jums pozitīvs piemērs, kas darbojas indivīda un sabiedrības labā, taču būtībā ir antiliberāls un ierobežo indivīda tiesības. Daudzās valstīs ātros kredītus nevar dabūt pēc noteiktas vakara stundas, teiksim, 20.00 vakarā. Likumdevēji ir sapratuši, ka vajag to vēlmi pēc naudas noteiktā diennakts stundā drusku ierobežot. Viņi īsti netic dažu pilsoņu spējai pašiem pieņemt atbildīgus lēmumus. Tas nav īsti liberālisma garā, jo viena no pamattēzēm taču ir tāda, ka katrs pats taču spēj pieņemt lēmumus un valstij tur nav ko jaukties.

Tad nu ir diezgan daudz tādu jautājumu, kur konservatīvismam un nacionālismam ir pilnīgi pretēji viedokļi, nekā liberālismam. Neinformēta, nezinoša, pārāk jauna indivīda vēlme kaitē vispirms indivīdam pašam un pēc tam arī visai sabiedrībai. Par to tieši ir tie atšķirīgie viedokļi. Savās tiesībās pārāk apmaldījies pusaudzis ir piemērs.

Cik daudz valstij jāiejaucas, ja ne pārāk gudri, valodu un likumus nezinoši pilsoņi vēlas meklēt darbu un laimi ārzemēs. Kad jāiejaucas - tad, kad tikko parādījusies iespēja strādāt citā valstī vai varbūt tad, kad jau ir pierādīti reāli cilvēktirdzniecības gadījumi. Kas un kā kaut ko teiks, mācīs un varbūt pat likumiski ierobežos visādu auklīšu, guvernanšu darba tirgu, ja pretendentes nezina ne valodu, ne likumdošanu. Kā politkorekti pareizi apspriest dažādu grupu HIV inficētības procentus? Kas kaut ko teiks un ierobežos tiesības skolniekiem, kuri var pasūtīt skolotāju, nemācīties un paši lemt, ka eksaktās zinātnes ne viņiem pašiem, ne citiem klasē nevajadzēs, jo visu taču nosaka vairākums. Tiešām tīņu spriešanas spējai uzticams valstiskas nozīmes jautājums? Right to be stupid? Pameklējiet, kas un kad to ir teicis.

Komunisma ideoloģijas sabrukumu noteica aktīva rietumu pasaules pretdarbība, komunisma sistēma vairs nevarēja ekonomiski pastāvēt, jo tās ekonomiskais pamatojums nebija konkurētspējīgs. Tāpat liela nozīme bija ārzemju latviešu darbībai un tam, ka rietumu valstis neatzina to, ka Latvija pati būtu vēlējusies būt PSRS sastāvā. Baltijas ceļš bija kolosāls tautu brīvības simbols. Brūkošā Padomju Savienība nevarēja atļauties apšaut demonstrantus. Arī barikāžu laikā ne. Paldies rietumvalstīm un ārzemju latviešiem par viņu darbību Latvijas un pārējo valstu neatkarības atjaunošanā!

Un tad tik sākās! Neatkarība, brīvība, sava valsts, sava Saeima, savs prezidents! Primāra kapitāla uzkrāšanas periods. Sava nauda, bankas, krīzes, kooperatīvi, bizness, bezdarbs!

Visā šajā juceklī Latvija kā valsts, politiķi, ierēdņi un tauta pieļāva dažas būtiskas kļūdas un liela daļa no tām pilnīgi noteikti bija tādas, kuras radās no pārmērīgas, pārprastas "brīvības" sajūtas. Bez atbildības, bez domāšanas, ar galveno šeit un tagad ņemsim, grābsim, darīsim, kas būs pēc tam - vienalga. Nebija jau, kas pasaka - pilsoņi, attopieties, domājiet, ko darāt!

Šeit ir nepieciešama neliela atkāpe, jo strīdos starp nacionāļiem un liberāļiem, konservatīvo vērtību un liberālo vērtību strīdos liberāļi mīl uzurpēt varu un piedēvēt sev gandrīz vai demokrātijas pamatu lomu. Kā Padomju Savienība, kas kopā ar sabiedrotajiem uzvarēja Otro pasaules karu, "atbrīvoja" pusi Eiropas un no daudzām valstīm mājās tā arī neaizgāja uz vairākiem gadu desmitiem. Kad aizgāja, tad atstāja zināmu mantojumu un zināmas problēmas ar Latvijas valstiskuma apziņu. Arī sadzīviskos strīdos reizēm viena puse pārmet otrai, ka tā ir visu ko devusi, nodrošinājusi un liek saprast, ka šai personai jāprotas. Jāatsakās no savām vēlmēm, savas domāšanas, saviem principiem. Līdzīga ir standarta sutenera psiholoģija pret cilvēktirdzniecības upuri. Viņš taču viņu ir vedis uz darbavietu, nodrošinājis ēdamo un naktsmītni, tagad jāatstrādā. Un radinieku adreses ar’ viņš zina! Vonnegūtam vienā no stāstiem ir epizode ar saimnieci un kalponi. Kalpone vēro saulrietu, pienāk saimniece un kalpone jūt, ka viņai ir kaut kas jāsaka. Un tad viņa izteic viņasprāt, vismuļķīgāko tekstu, ko var iedomāties, bet viņa jūt, ka saimniecei to vajag. Paldies! Paldies par saulrietu!

Protams, mūsdienu sabiedrībā šīs atkarības un barības ķēžu formas ir slēptas un ne tik viegli pamanāmas, tomēr tās pastāv. Parastā forumā kaut ko iebilstot pret pareizajām liberālajām vērtībām, var viegli "nopelnīt" ne tikai apsaukāšanos, bet arī dažādus melus un nepatīkamas norādes uz tuviniekiem. Nav gluži krimināli, bet princips tas pats. Psiholoģija tā pati - kāds uzskata, ka ir labāks un drīkst, jo pārstāv pareizās vērtības. Labi izstrādāta ir metode, kad no malas izskatās, ka tas viss ir parasts strīds. Oponenti pat īsti varbūt nepārstāv liberālās vērtības, tomēr saikni nodod tēmas un taimings - kad tieši tas notiek un notiek tas tieši tad, ka tēma attīstās liberāļuprāt nepareizi. Oponents nav sācis lamāties, kasīties ar personiskiem apvainojumiem, bet mierīgi uzskaita argumentus un tad tas sākas.

Nu ja, lai vai kā, strīdoties ar liberāļiem par dažādām tēmām, tiek plaši izmantotas dažādas manipulācijas. Viena no iemīļotākajām ir pasludināt oponentu par nepareizas informācijas telpas ietekmētu. Cita metode ir uzaicināt 3 līdzīgi liberāli domājošus indivīdus, žurnālists tāds pats un demokrātijas skatam - kaut kādu oponentu, kas tur mēģina kaut kā aizstāvēt savas konservatīvās vai nacionālās vērtības.

Nav jau tā, ka viss būtu slikti, ir daudz laba un vispār jau valsts funkcionē. Ir labi, ka mums ir sava valsts! Tomēr reizēm derētu apstāties un padomāt, vai viss, kas nāk no mūsu sabiedrotajiem, ir labs un mums derīgs? Padomāsim labi!

Lai tas izdotos, neļausim vienam politiskajam novirzienam gan ietekmēt medijus, gan moderēt diskusiju ar pretenzijām uz godīgu politisko cīņu par vēlētājiem. Lai tas tā nebūtu, iesaku konferences trešo daļu veltīt pārdomām par izaicinājumiem, kādi pastāv demokrātijai 21. gadsimtā, par pilsoniskās aktivitātes formām un ietekmi šodien, kā arī veidiem, kā labāk izprast, kādas tieši vērtības mums kā modernai 21.gadsimta valstij ir vērts pārņemt no citām valstīm tāpēc, ka esam sabiedrotie un mums ir zināmas saistības un uz kādām vērtībām un praksēm būtu vēlams skatīties ar zināmu apdomību.

Būtu vēlams, ja šajā konferencē būtu iespēja apspriest mūsu valsts nesenās vēstures notikumus, kur visai skaidri redzams, ka reizēm esam aplami sapratuši, ko tieši nozīmē brīvība, godīga politiska diskusija, mediju kvalitāte un primitīvas manipulācijas ar tautu, tai iesmērējot veco labo labo un ļauno tēlu cīņu bez kādas dziļākas saprašanas, kas un kāpēc notika, ko no tā mācīties un ko darīt.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...