Vai „Liepājas metalurga” Rīgas versija?

23,6 miljoni rūpnīcai…

RKB mazākuma akcionāru iniciatīvas grupa, kurā darbojas gan uzņēmēji, gan ekonomisti, ir izanalizējusi stāvokli RKB. Tiesa gan, izmantojot tikai publiski pieejamu informāciju: visi mazākuma akcionāru mēģinājumi (pēdējais bija 2012. gada aprīlī) panākt savu pārstāvniecību RKB padomē ir cietuši neveiksmi.

Taču arī publiski pieejamās informācijas analīze ir satraucoša. 2012. gada spožos rezultātus RKB ir panākusi, pateicoties vienam vienīgam pasūtījumam par peldošās naftas urbšanas platformas piegādi, un arī šis pasūtījums nepavisam nav „nevainojams”. RKB nav izgatavojusi pat nevienu šīs platformas detaļu, bet rūpnīcas valdes priekšsēdētāja Vasilija Meļņika apgalvojumi, ka Singapūrā būvētajai platformai RKB veikusi inženieru atbalstu, ir vienkārši smieklīgi – nedz Latvijā, nedz Baltijas valstīs naftas ieguves iekārtu būves speciālistu nav vispār.

Tātad tas bija vienkāršs, vienreizējs starpnieku darījums, kura nozīmīgums, ja vērtējam rūpnīcas perspektīvas, ir visai apšaubāms. Pasaules tirgū starpniekus nemīl. Turklāt šajā darījumā nav iespējams runāt par jelkādu „caurspīdīgumu”: RKB valde ir darījusi visu, lai „lieka” informācija ārpusē nenonāktu.

Lai nu kā, fakti paliek fakti. Naftas platformas darījuma kopējā summa ir 400 miljoni ASV dolāru. Visi maksājumi notika caur Lielbritānijā reģistrētu RKB meitas uzņēmumu „North Sale Logistic Ltd” (NSL).

Interesantākais šajā darījumā ir noslēguma posms. 2012. gada decembrī tika parakstīts nodošanas-pieņemšanas akts, ar kuru pasūtītājs pieņēma no RKB naftas platformu un tūlīt pēc tam pārskaitīja uz RKB rēķinu pēdējo līgto summu. Saskaņā ar RKB finanšu atskaitēm 2012. gada 31. decembrī uzņēmuma rēķinā bija 23,6 miljoni latu. Tajā pašā 2012. gada decembrī uzņēmums NSL tika pārdots. Cita starpā tas deva iespēju NSL darījumus neiekļaut RKB konsolidētajā bilancē – tātad nodrošināt, ka uzņēmums Latvijā netiek kontrolēts. 

… vai kam citam?

Tomēr 2013. gada pirmajā kvartālā 23,6 miljoni latu tika pārskaitīti nu jau bijušajam meitas uzņēmumam NSL, kurš vairs nebija RKB īpašums – t.i., nauda tika atdota pilnīgi svešai firmai. Kāds ir tālākais šo miljonu ceļš? Tas mazākuma akcionāriem nav zināms, kaut arī šī nauda būtībā uzskatāma par RKB peļņu un tās daļa varēja tikt izmantota dividenžu izmaksāšanai.  

Taču tā nu tas ir: 23,6 miljoni latu „pazuda” no apgrozības Latvijā, un rūpnīcā tie vairāk nav redzēti. Apbrīnojami, ka Latvijas „kompetentie orgāni” Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) personā nav uzskatījuši par iespējamu kaut vai pavirši pārbaudīt šo Latvijas apstākļos milzīgo darījumu. Cik daudz „šķēpu” tik salauzts, piemēram, par VAS „Pasažieru vilciens” plānoto jaunu vilcienu pasūtījumu – turpretim RKB gadījumā pilnīgs klusums! Jebkurā gadījumā mazākuma akcionāriem ir pamats uzskatīt, ka viens no šo darījumu mērķiem bija „izņemt” no RKB naudu, lai tā nonāktu „īstajās” rokās un tiktu izmantota „īstiem” mērķiem.

Patlaban pasaules tirgū konjunktūra nav kuģu būvētājiem un remontētājiem labvēlīga, tomēr RKB ar daudziem sarežģījumiem ir tikusi galā. Tas gan nenozīmē, ka RKB var atļauties ne no šā, ne no tā pārskaitīt milzu summas svešai firmai uz ārvalsti. Taču tas ir noticis. Kāpēc? Iespējams, skaidrību šajā lietā vieš RKB valdes priekšsēdētāja Vasilija Meļņika līdzšinējā darbošanās. 

Bizness un savtīgums

Protams, jebkura biznesa pamatā ir personīgas intereses, savtīgums. Taču normāls, perspektīvā domājošs uzņēmējs allaž meklēs līdzsvaru starp paša kabatu un nepieciešamību ieguldīt uzņēmuma attīstībā. Meļņika biznesmeņa karjera saistīta ar veselu virkni uzņēmumu. Un ir viegli pamanāma kāda likumsakarība: lielum liela daļa uzņēmumu, kas ir nonākuši viņa interešu lokā, samērā ātri nonākuši bankrota stāvoklī. Pēc tam uzņēmuma aktīvi tiek pārdoti, pats Meļņiks nopelna un no uzņēmuma aiziet.

AS „Ogre” – rūpnīca pārdota ar atslēgtu siltumenerģiju, gāzi, ūdeni, elektroenerģiju.

SIA „Gulbenes Degviela” un „Latelektro Gulbene” – pārdoti pēc darbības apturēšanas.

AS „Kategat Dredging” – izpārdota vesela flote.

AS „Latvijas ūdensceļi” – bankrotējusi.

Tie ir tikai daži no Meļņika „biznesa projektiem”. Un tagad izskatās, ka Meļņiks tiem grasās pievienot arī RKB, kura īpašumu viņš izmanto, lai atrisinātu citu uzņēmumu finanšu grūtības.

Piemēram, viens no Meļņikam piederošajiem uzņēmumiem SIA „EiroSteel” bankrota situācijā nonāca praktiski tūlīt pēc tam, kad būvniecības nozarē iestājās krīze. Taču – ak tu brīnums! – uzņēmums, kuram nebija nekādu nopietnu īpašumu un kura apgrozījums nesasniedza pat pusmiljonu latu „pēkšņi” saņēma „UniCredit Bank” aizdevumu 2,9 miljonu eiro apmērā.

Kā „EiroSteel” nodrošināja kredītu? Varbūt to izskaidro ieraksts Kuģu reģistrā: apmēram tajā pašā laikā un – kāda sakritība! – par tādu pašu summu par labu „UniCredit” bankai ir noformēta RKB ķīla – peldošais doks! RKB no bankas nekādu aizdevumu nav saņēmusi, tādēļ rodas pamats aizdomām, ka doks ieķīlāts, lai kredītu saņemtu „EiroSteel”.

Diezin vai šie darījumi ar divu dažādu uzņēmumu līdzekļiem ir nevainojami no likuma viedokļa. Ja „EiroSteel” nespēs norēķināties ar banku, RKB zaudēs vienu no saviem galvenajiem ražošanas līdzekļiem. Vai pats Meļņiks ir izvērtējis šo risku? Vai varbūt tas viņu nemaz neinteresē?

Mazākuma akcionāri uzskata, ka šādi darījumi apdraud uzņēmuma eksistenci. Taču faktiskais akciju sadalījums viņiem neļauj jelkādā veidā ietekmēt procesus rūpnīcā. Atliek tikai noskatīties, kā RKB vadība spēlējas ar kopīgo naudu un rada pamatu aizdomām par otru „Liepājas metalurgu” – tikai tagad Rīgā.

Novērtē šo rakstu: