Vai mums ir jāpriecājas par 50% atlaidi kredītprocentu likmēm?
Aivars Strakšas04.10.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien Saeimas Budžeta un Finanšu komisija nolēma virzīt grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, ar kuriem noteikts, ka no šī gada 1. novembra līdz nākošā gada 31. oktobrim uzlikt par pienākumu kreditētājiem samazināt hipotekāro kredītu likmi par 50%.
Ideja stipri populistiska, ar mērķi izpatikt kredītņēmējiem un parādīt koalīcijas cīņu ar "nīstajām" bankām, kas iedzīvojas uz iedzīvotāju rēķina. Arī man ir hipotekārais kredīts, un ir tikai patīkami, ja kāds uzdāvina kādus 200 eiro mēnesī. Tā ka politiski nostrādās. Ar garantiju.
Taču, pirms sākt priecāties par to, ka bankas beidzot dabūs to, ko ir pelnījušas, un būs spiestas uz sava rēķina (nu tā cilvēki to saprot) samazināt kredītprocentus, vēlētos nedaudz šo jautājumu pakomentēt.
Pirmkārt, kopš Eiropas Centrālā banka sāka strauji celt augšā Euribor likmes, Latvijas banku peļņa ir dubultojusies. Iemesls pavisam vienkāršs. Euribor ir tikai tehnisks rīks kā noteikt starpbanku likmes. Praktiski bankas izsniedz kredītus, kā avotu izmantojot privātpersonu un uzņēmumu uzkrājumus bankās. Tā kā depozītu likmju kāpums stipri atpalika no Euribor likmju pieauguma, tad rezultātā arī parādījās papildu peļņa. Šeit jāvērš uzmanība uz to, ka peļņa ir uz depozītu īpašnieku rēķina. Tie tad arī ir lielākie zaudētāji. Bankas, iztrūkstot konkurencei par depozītu piesaisti, iedzīvojas uz naudas turētāju rēķina.
Otrkārt, man kaut kā aizdomīgi šķiet, ka tā vietā, lai apliktu ar papildu UIN nodokli kā to izdarīja kaimiņos, tika virzīts šis piedāvājums. Kāpēc? Tāpēc, ka šeit bankas neko nezaudē, vai zaudē mazāk nekā gadījumā, ja nāktos maksāt papildus UIN pāris simtu miljonu eiro apmērā. Aizdomas vēl jo vairāk pastiprina tas, ka ārzemju banku lobijs ir bijis it sevišķi spēcīgs pēdējās desmitgades laikā.
Kas tad ir noticis, ja Reirs ir apgriezies par 180 grādiem un sācis karot ar ārzemju bankām, kuras pirms tam ir lobējis, palīdzot apkarot vietējās bankas? Turklāt pastāv risks, ka komercbankas sūdzēs valsti tiesā un zaudējumi būs jākompensē no valsts budžeta. Cik saprotu, tad pagaidām juristi nav snieguši savu viedokli.
Treškārt, jāsaprot, ka šī politiskā akcija būs nevis uz banku, bet noguldītāju rēķina. Komercbankas taču nestrādās ar zaudējumiem. Tāpēc depozītu likmes tiks pieregulētas atbilstoši jaunajai kārtībai. Jā, bankas varbūt pelnīs mazāk, taču pelnīs.
Secinājums. Ar šo lēmumu tiek pārvirzītas naudas plūsmas no naudas turētāju Latvijas bankās kabatām uz hipotekāro kredītu ņēmēju kabatām. Interesanti, cik daudziem deputātiem ir hipotekārie kredīti. Būtu labi, ja viņi no balsojuma atturētos, citādi nonāks interešu konfliktā.
Latvijas politika biznesa jomā paliek arvien kreisāka. Tas arī ir loģiski, jo skaitliski turīgo un veiksmīgo ir stipri mazāk nekā trūcīgo, bet vēlēšanās ir svarīgs balsu skaits. Pēc šādiem lēmumiem nav jābrīnās, ka bizness iet prom vai iet ar līkumu Latvijai.
Es neatbalstu šo priekšlikumu, jo ilgtermiņā zaudēsim vairāk. Pareizāk būtu parūpēties par konkurences uzlabošanu finanšu sektorā. Izveidojusies situācija ir uz Latvijas Bankas vadības un pēdējo FKTK vadītāju sirdzapziņas. Taisnīgi būtu izņemt ar papildu UIN palīdzību starpību, kas veidojās starp Euribor kāpumu un depozītu likmēm katrā konkrētā bankā, sodot bankas par iedzīvošanos uz depozītu turētāju rēķina. Bet ne vairāk. Reira izvēlētā taktika nekādā veidā nepalīdzēs aktivizēt hipotekāro kredītu tirgu, jo neattieksies uz jaunajiem kredītiem. Tā ir sociāla programma uz depozītu turētāju rēķina.
P.S. Ja kādam ir interese iepazīties ar likumprojektu un noklausīties sēdes audiofailu, pievienoju linku. Ir jāuzklikšķina uz Saeimas un Budžeta komisijas sēde.
https://titania.saeima.lv/.../SaeimasNotik.../webSNbyDate...
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
