Vai mums ir plāns un mēs esam sagatavojušies? Protams, mēs stāstām, ka mums ir plāns un mēs esam sagatavojušies

To raksturoja apjukums, akūts informācijas trūkums, bailes. Eiropas Savienībā, kuras viens no pamatpīlāriem ir cilvēku brīva pārvietošanās, kā domino efektā valstis viena pēc otras nebrīdinot slēdza savas robežas. Viss apstājās. Ielas bija tukšas, skolas, bibliotēkas, kafejnīcas, veikali, teātri utt. slēgti. Slimnīcas un morgi pārpildīti.

Latvija šajā posta un nelaimes jūrā bija droša un mierīga vieta. Salīdzinot pat ar pārējām Baltijas valstīm, Latvijā ierobežojumi bija maigāki, inficēšanās, saslimstības un mirstības rādītāji zemāki, valdības rīcība principā konsekventi balstīta ekspertu ieteikumos, tikai pēc tiem pieņemot politiskus lēmumus. Atļaušos apgalvot, ka epidemioloģiskās drošības lēmumi sekmējās raitāk un bija vairāk pierādījumos balstīti, salīdzinot ar, piemēram, atbalsta programmām epidēmijas skartajām nozarēm.

Tam ir skaidrojums – epidemioloģiskie lēmumi ir brīvāki no ideoloģiskām izšķiršanām, tā faktiski ir zinātne. Savukārt jautājumi par valsts atbalstu, to, kam pienākas dīkstāves vai citi pabalsti, kam ne, ir cieši saistīti ar lēmumu pieņēmēju ideoloģiskajām pārliecībām.

Tiesiskais regulējums pavasarī, ieviešot ārkārtas situāciju, noteica striktu lēmumu un atbildības vektoru – centralizēti no augšas uz leju. Situācija bija smagāka, bet kaut kādā veidā lēmumu pieņēmējiem valdībā dzīve bija vienkāršāka – 2X2m, un visi sēž mājās. Ziņa skaidra, viegli izstāstāma un parādāma.

Ierobežojumu mazinājumu maijā pa soļiem rosināja eksperti, valdība ar diskusijām tos akceptēja. Vasara Latvijā pagāja Covid-19 miera zīmē. Zemākais Eiropā Covid-19 inficēto skaits, dzīve gandrīz bez ierobežojumiem, laiks, lai atvilktu elpu no samocītā pavasara, sagatavotos nezināmajam rudenī un ziemā.

Kopš pandēmijas sākuma informācijas pētījumu par jauno vīrusu un Covid-19 ir nesalīdzināmi vairāk, un tas palīdz veidot jaunu stratēģiju un taktiku vīrusa savaldīšanai.

Kā zinātnieki prognozēja, rudens atnāca ar Covid-19 kāpumu. Latvijai izdevās salīdzinoši zemus inficēšanās rādītājus saglabāt vai mēnesi ilgāk par pārējo Eiropu, ieskaitot kaimiņu valstis. Tomēr pie atvērtām robežām un brīvākas cilvēku pārvietošanās vīrusa neizplatīšanās nebija iespējama.

Latvijas stratēģija, ko veidojuši mūsu SPKC epidemiologi, konsultējoties ar citu specialitāšu pārstāvjiem, balstīta riska līmeņu noteikšanā un iespējami ilgi tikai lokālu ierobežojumu piemērošanā. Riska līmeņi savukārt sakņojas četru pamata indikatoru vērtēšanā:

- 14 dienu kumulatīvās incidences rādītājs - cik jaunu saslimušo uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju un cik inficēšanās gadījumi ir izsekojami (situācija tiek kontrolēta, ja neizsekojamie nav vairāk par 20%);

- testu skaits – par pietiekamu uzskatot 300 testus uz 100 tūkst nedēļas laikā;

- pozitīvo testu īpatsvars – ES sliecas vienoties par 4% kā robežu, kad infekcijas izplatību uzskata par nekontrolējamu;

- ar Covid-19 saslimušo skaits slimnīcās un to stāvokļa smagums.

Pēdējo divu nedēļu straujie inficēšanās rādītāji Latvijā raisa baiļu, neskaidrības un trauksmes sajūtu, kas savijas kopā ar Covid-19 noliedzēju un konspirācijas teoriju daudzinātāju balsīm. Ikdienas statistika ar no jauna atklātiem pozitīviem gadījumiem ir satraucoša, šķiet, ka zūd pamats zem kājām un Latvija grimst Covid-19 skavās.

Piemirstas, ka straujais pieaugums ir no ļoti zemas bāzes, kas, šo faktu ignorējot, bildi padara dramatiskāku. Saprotama cilvēku vēlme gūt pārliecību, ka valstī ir skaidrs un vēlams arī vienkāršs plāns, ko darīt Covid-19 ierobežošanai. Tāds pa soļiem un datumiem – ja slēgs skolas, tad kad, ja ekonomika atkal apstāsies, vai būs kompensācijas utt.

Sniegšu ieskatu par to, kādu pieeju mūsu eksperti iesaka epidemioloģiskās situācijas kontrolei tagad un par ko esmu informējusi arī ministru prezidentu. Mūsu rīcībā ir drošības pasākumu un ierobežojumu klāsts, ko pielieto pakāpeniski un mērķtiecīgi lokālā līmenī. Tā ir būtiska atšķirība no pavasara, kad vienāda smaguma ierobežojumus attiecināja uz visu valsti. Drošības pasākumi ir distancēšanās, roku un virsmu higiēna, telpu vēdināšana, masku lietošana.

Neviena no šīm darbībām viena vien nenodrošina rezultātu, tās ir praktizējamas kopā vai kombinācijās. Visus šos drošības pasākumus var un vajag lietot ikdienā, tostarp darbā. Bet. Tiem, kas tic, ka vīrusu ne vien apturēsim, bet arī ekonomiku bez ierobežojumiem varēsim darbināt, ja tik visi un visur valkās maskas, – diemžēl tā nenotiek.

Skatām kaut vai Čehiju, kas lepojās ar masku valkāšanas plašumu un disciplīnu – Covid-19 izplatība rudenī tur aizgāja kā uguns sausā zālē. Pie drošības pieskaitāmi arī organizatoriski pasākumi, kas izglītības iestādēs, darba vietās, sadzīvē nodala cilvēku plūsmas, darbu, ja iespējams, organizē attālināti, maiņu darbu rīko tā, lai cilvēki no dažādām maiņām nestrādātu kopā, strikti ievēro ekspertu ieteikumus nerīkot tortes "Cielaviņa" kopīgu baudīšanu pusdienu pārtraukumā, nenākt uz darbu slimiem utt.

Šie pasākumi ir gan iekļauti MK noteikumos nr.360, gan izvērsti aprakstīti SPKC speciālistu vadlīnijās un rekomendācijās darba devējiem, izglītības iestādēm, ārstniecības iestādēm, pasākumu rīkotājiem u.c. Šie drošības pasākumi jau ir saistoši to adresātiem, bet vai tiešām tiek ievēroti? Kā saka – ar Dievu uz pusēm.

Infekcijas uzliesmojumi darba kolektīvos liecina, ka šie pasākumi, kas ir reāla iespēja novērst karantīnu, tomēr netiek pietiekami īstenoti. Sekas tam ir uzņēmuma vai iestādes došanās karantīnā, darbības pārtraukums, reizēm pat striktāki ierobežojumi visā pilsētā vai novadā.

Ja drošības pasākumi netiek ievēroti, tie raisa vīrusa uzliesmojumu un striktākus ierobežojumus. Apzinoties, ka bērnudārzi un skolas klātienē ir mērķis, kas jānosargā iespējami ilgi, ierobežojumu pielietojums sākas no vieglākā un smagāko. Paralēli valdībai ir jāstrādā pie jaunu atbalsta mehānismu izstrādes gadījumam, ja būs jāievieš strikti ierobežojumi valsts mērogā.

Vieglākie ir pulcēšanās skaita mazināšana, vietu iekštelpās, kurās cilvēki kustas un kontaktējas ciešāk darba laiku ierobežojumi, pasākumu atcelšana, vienvārdsakot – galējā variantā atgriešanās pie marta 2×2 un „visi sēž mājās” regulējuma.

Vai šo var salikt tabulā ar pamatrādītāju vērtībām un datumiem pretī? Nē, nevar. Jo kā jau minēju iepriekš – tagad lēmumu pieņemšanas algoritms ir daudz niansētāks, lokāli piemērojams, bez vertikālās ass no augšas uz leju, ar nesalīdzināmi lielāku pašvaldību, uzņēmēju un mūsu katra apzinīgumu, līdzdalību un izpratni.

Atšķirībā no pavasara tagad Latvijā lietojam lokālus ierobežojumu vīrusa vairāk skartajās pašvaldībās, jo eksperti uzskata, ka par uzliesmojumu pašvaldībā x nav jāsoda arī pašvaldība Y, liedzot tās bērniem, piemēram, interešu izglītību. Lokālo ierobežojumu efektivitāti novērojam Kuldīgā un Daugavpilī, kurās tie tika piemēroti pirmo reizi Latvijā un palēnināja vīrusa izplatību šajās pilsētās.

Šāda, pieeja, protams, prasa sarežģītāku komunikāciju un skaidrošanas darbu. Valdībā jaušas vēlme pēc vienkārša, grafiski skaidrojama plāna. Ideālā variantā tāda, kurā ir viens vienkāršs pasākums, kas ļautu apturēt vīrusa izplatību un saglabāt ekonomisko aktivitāti, piemēram, maskas visiem un visur.

Eksperti, pateicoties kuru profesionalitātei, Latvijas valdība līdz šim spējusi reaģēt adekvāti un samērīgi, gan nevar šādu prieka vēsti sniegt. Jo, skat. iepriekš rakstīto, šī brīža Covid-19 ierobežošanas plāns ir sarežģītāks, daudz vairāk balstīts atbildības vienmērīgākā sadalē starp valsti un indivīdu, grūtāk kontrolējams, toties atstāj lielāku iespēju neaizvērt ciet visu valsti. Tas taču ir mērķis, kā vārdā ir vērts iespringt?

Novērtē šo rakstu: