Vai referenduma aizsegā privatizēs Latvijas ceļu uzturēšanu?

Jautājums par Latvijas valsts ceļu” un Latvijas autoceļu uzturētāja apvienošanu un iespējamo nodošanu privatizācijai jau ticis prezentēts Satiksmes ministrijā. Ir pat sagatavots Ernst & Young vispārējs funkcionālais izvērtējums par Latvijas autoceļu nozari. Viss liecina, ka „lietas notiek” un kāds nezināms spēks straujā tempā un klusi virza uz priekšu tik svarīgu jautājumu, par kuru, kā minimums, būtu jābūt plašām un atklātām speciālistu diskusijām, lai izvērtētu ne tikai lietderību un ekonomisko efektu no šīm darbībām, bet arī to juridisko atbilstību Latvijas likumdošanai un ES deklarētajām vadlīnijām, uz kurām tik ļoti mīl balstīties V.Dombrovskis un pašreizējā politiskā elite.

V.Dombrovska komanda jau kopš 2011. gada vasaras aizkulisēs gatavo pāreju uz jaunu valsts kapitālsabiedrības pārvaldes modeli, izveidojot jaunu institūciju, kura pakļautos vai nu Ekonomikas, vai Finanšu ministrijām un tādējādi tiktu „atrisināta” kapitālsabiedrību pārraudzība. Nav gan saprotami tie ieguvumi, ko dos šāda reorganizācija, bet ir skaidri nojaušamas problēmas, taču tas ir cits stāsts.

Ļoti vēlētos no V.Dombrovska un satiksmes ministra A.Roņa saņemt atbildes uz vairākiem jautājumiem. Ceru, ka referendums šos procesus pārāk neaizēnos, un mediji un sabiedrība tomēr pieprasīs atbildes.

Man, piemēram, nav skaidrs, kāpēc ir nepieciešama Latvijas valsts ceļu un Latvijas autoceļu uzturētāja apvienošana, ja pilnībā atšķiras to darbības funkcijas. Latvijas valsts ceļi ir valsts ceļu būvniecības un uzturēšanas stratēģijas izstrādātājs un vienlaicīgi darbu pasūtītājs, bet Latvijas autoceļu uzturētājs ir valsts ceļu uzturētājs jeb darbu izpildītājs. ES vadlīnijas iesaka tieši pretēju virzību, tas ir, nodalīt valsts un pašvaldības pakļautajos uzņēmumos pasūtītāju no izpildītāja! Kā gan A.Ronis gatavojas nodrošināt Latvijas autoceļu uzturētāja darbu kvalitātes kontroli un ekonomisko uzraudzību?

Ja Latvijas autoceļu uzturētājs tiks privatizēts, kurš uzņemsies materiālo un arī morālo atbildību par valsts ceļu uzturēšanu? Kā valsts būs pasargāta no privātā uzņēmuma bankrota vai arī nespējas izpildīt saistības? Kā rīkoties iespējamo nesaskaņu gadījumā? Par to, ka tas ir reāli, liecina mana pieredze. Gados, kad bija padevušās bargas ziemas, bet valsts budžetā apstiprinātās summas nav bijušas pietiekamas uzturēšanas darbu nodrošināšanai, Latvijas valsts ceļi nevarēja laikus norēķināties ar Latvijas autoceļu uzturētāju par jau paveiktajiem darbiem, tāpēc viņiem nācās segt šos īslaicīgos parādus no savām rezervēm vai ņemt aizņēmumus kredītiestādēs. Esmu pārliecināts, ka tā nedarīs privāts uzņēmums. Šādi precedenti ir bijuši Igaunijā, kur daļu valsts ceļu teritorijas uztur privātās kompānijas, un tur jau tika piedzīvoti gadījumi, kad vairākas dienas Igaunijas ceļi netika apsaimniekoti.

Augsne šādas afēras īstenošanai ir labvēlīga, jo Satiksmes ministriju vada cilvēks, kurš nevar lepoties ne ar izpratni par uzņēmējdarbību, ne ar izpratni par Satiksmes ministrijas pārraudzībā esošo nozaru darbības stratēģiju un attīstības mērķiem. Turklāt izskatās, ka A.Ronis ir pietiekami ambiciozs un tajā pašā laikā tik nekompetents, ka nav spējīgs izprast notiekošā būtību, turklāt apzinās, ka par savu amatu ir jābūt pateicīgam un atkarīgam no viena politiskā spēka labvēlības. Tāpēc ieteikumi „no augšas” visdrīzāk tiek uztverti kā rīkojums darbībai, nevis konstruktīvai diskusijai un lēmumu izvērtēšanai.

Uzskatu, ka tik svarīgs lēmums nedrīkst būt šādi pieņemts. Valsts pārvaldītājiem ir jāaicina pie viena galda gan nozares speciālisti, gan politiķi, gan sabiedrības pārstāvji, lai modelētu iespējamos zaudējumus vai ieguvumus no šādām darbībām, turklāt tam jānotiek ar neierobežotu mediju klātbūtni, lai skaidrotu sabiedrībai šādu aktivitāšu nepieciešamību un iespējamās sekas.

Novērtē šo rakstu: