Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Žurnāls Ir šodien publicējis plašu interviju, no kuras nepārprotami izriet, ka pagājušā gada maijā nošautais maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus bijis gaišs un jauks cilvēks, īsts cīnītājs par sabiedrības interesēm. Tikmēr Pietiekšodien publicē vairākus fragmentus no pēdējās sešās nedēļās Latvijas grāmatnīcās vispieprasītākās grāmatas „Nauda” („Bailes – 3”), kuros figurē „viscaur izdomāts” personāžs Mārtiņš Runkus un viņa vieta Ilmāra Rinkēviča, Jura Duraša un „Austrumu  bankas krievžīdu” plānos un shēmās.

31. nodaļa

(..) Toreiz, septiņpadsmitā gada rudenī, kad šķita, ka Lielā Plāna īstenošanu nekas vairs nevar izjaukt, tika nopietni domāts arī par to, kas būs “CBLV” likvidators. Izvēle pēc ilgāka izvērtējuma un pārdomām krita uz iznireli Mārtiņu – tieši tā Rimēvičs viņu pie sevis vienmēr dēvēja. Salīdzinājumā ar viņu pat Duraša kungs bija īsts godavīrs. Cilvēciņš bija caur un caurēm draņķis, taču tieši tāds arī bija vajadzīgs.

Iznirelis Mārtiņš bija ar ambīcijām, enerģiju un sakariem, ar nepārvaramu kāri uz dārgām, spīdīgām un pupotām lietām, arī politiski labi sakonektēts, taču – kontrolējams. Lai cik visi šīs Runku ģimenītes pārstāvji bija katrs savā veidā slīpi, pastāvēja instrumenti, ar kuriem viņus vajadzības gadījumā varēja paņemt katru pie savas rīkles un norīkot darīt to, kas bija vajadzīgs. Vai nedarīt. Tā vismaz tobrīd šķita, ka pastāvēja.

Un tad, burtiski nedēļu pēc Rimēviča un Duraša sarunas ar iznireli Mārtiņu, kaut kas bija noticis. Viņš bija kļuvis… laikam precīzākais apzīmējums bija – nevaldāms un apmāts vienlaikus. Bija sajūta, ka viņš klausās, bet nedzird un nemaz nevēlas dzirdēt, jo ir aizņemts ar pilnīgi citām, dažus līmeņus augstākām domām un pat uz Centrālās bankas prezidentu, savu gandrīz vai krusttēvu, noraugās kā uz pēcpusei pielipušu pirtsslotas lapu.

Ko tādu, protams, nevarēja paciest – it īpaši ņemot vērā visu, kas bija likts uz kārts. Patiesībā jauki, ka Mārtiņš bija tādas pakāpes iznirelis, kas nespēja noslēpt slēpjamo. Rimēvičam jau bija nostabilizējusies pārliecība, ka Lielo Plānu vajadzēs viegli pamainīt un iznireļa Mārtiņa vietā uz atbildīgo posteni aizbīdīt kādu citu censoni. Līdz noteiktam brīdim tas būtu… nu, ne jau nu pavisam viegli, bet arī ne īpaši sarežģīti.

Un tad… jā, tad pienāca februāris, viss sabruka, un visi iznireļi – ne jau tikai viens pats Mārtiņš un viena pati Runku ģimenīte – no aizturētā, pēcāk arī atstādinātā Centrālās bankas prezidenta panikā aizmuka kā velns no vējluktura… ar vējlukturi… nu, kāda starpība. Papēži vien nozibēja – nezinām, kas tu esi un ko gribi, ja kādreiz arī esam bijuši pazīstami, tad sen, ļoti, ļoti sen.

Vairākus mēnešus Rimēvičs, mēģinot atgūties no gandrīz vai letālā trieciena, varēja tikai noskatīties, kā iznirelis kopā ar savu ģimenīti acīmredzot ir sācis savu patstāvīgo spēli un, iedomādamies, ka intelekta un pieredzes ziņā ir līdzvērtīgs pašam Rimēvičam, mēģina viņa Lielo Plānu pievākt sev. Sev pašam, savai mantkārīgajai ģimenītei un, ļoti iespējams, kādam jaunam patronam.

Visa šī stulbā alkatība beidzās tieši tā, kā tai likumsakarīgi vajadzēja beigties. Pat četri mēneši nepagāja. Vienīgais, kas šai sakarā Rimēviču interesēja, bija – vai tiešām “CBLV” puiši bija izrādījušies nopietnāki, nekā viņš bija iedomājies, un iznireli gluži vienkārši bija “pasūtījuši” citiem par uzskatāmu brīdinājumu.

Bija gan arī otra iespēja – ļoti iespējams, ka šis te Mārtiņš savā stulbumā un aprobežotībā bija pārgājis ceļu kādiem īsti nopietniem cilvēkiem. Ja viens iznirelis bija nopircis no otra iznireļa “Spāru” ierakstus un mēģinājis tos likt lietā, lai pilnīgi droši pats tiktu kārotajā likvidatora amatā vai tajā ieliktu kādu no savas “komandas”, – viss varēja būt…

41. nodaļa

(..) Labi, Rimēviča kungs. Es jums īsi pastāstīšu. Vārdu sakot, tā. Runa, protams, toreiz bija par “Spāru” sarunām. Par ko gan citu. Tās faktiski bija pie manis. Ieraksts. Ļoti daudz ierakstu. Apmēram terabaits. Ļoti daudz. Vienīgais eksemplārs. Pilnīgi droši. Nevaru izstāstīt visas detaļas, bet bija cilvēks, kas aizgāja no KAB un paņēma līdzi. Bija tāds brīdis, kad tā varēja. Cilvēkam pēc tam gadījās negaidītas problēmas ar veselību, bet ieraksti palika. 

– Tādas pavisam lielas veselības problēmas? – Rimēvičam atkal izspruka jautājums par kaut ko, kas galīgi nebija viņa darīšana. Nekas, gan jau iznirelis sagremos. Kaut ko viņam no Rimēviča acīm redzami vajadzēja. – Nu labi, nav svarīgi… pieņemsim…

– Nu jā, tieši tā. Tālāk. Tālāk sarunām vajadzēja nonākt pie manis. Viss jau bija nokārtots, sarunāts. Tad es arī ar jums pārrunāju. Jūs tiešām bijāt pirmā kandidatūra. Jūs taču saprotat, kāpēc, Rimēviča kungs, vai ne…

– Hm…

– Un tad sarunas nozaga. Vienkārši nozaga. Tā ka… patiesībā ļoti dīvaini. Bet pēc vairākiem mēnešiem pienāca operatīvā informācija, ka tās varētu būt nonākušas pie administratora Runkus. Nu, tā paša…

– Labi… pieņemsim… – Ak, tad tāpēc tas mazais draņķis pēc Rimēviča nelaimes bija sācis rīkoties tik ļoti pašpārliecināti un nekaunīgi. Tā jau varēja domāt. Protams, protams, ar tādu trumpi rokā… it īpaši, ja māki apieties, nodomāja Rimēvičs. Bet, ja nemāki, tad pats vainīgs… nu jā, šis tas kļuva skaidrāks.

– Pēc tam… nu, ja atklāti, tad pēc tam mani cilvēki pabija pie Runkus kunga… Nē, ne jau pie kapiem, nekādā gadījumā, izslēgts! Bija ciemos mājās, ja pavisam atklāti, arī nedaudz padiskutēja ar Runkus kungu… ļoti pieklājīgi un korekti padiskutēja… bet ieraksti tā arī netika atrasti. Bija šis tas cits… jā, starp citu, arī šis te jūsu dokuments. Vērtīgs, nevērtīgs – jums labāk zināt, Rimēviča kungs…

Mazais pretīgais draņķis! Nekrietnelis! Žurka! Draņķis, draņķis, draņķis! Gudri, zinoši, prātīgi cilvēki savulaik bija Rimēvičam teikuši – ar šito ģimenīti neielaidies! Visa ģimenīte ir maitasgabali, bet šis te… šis tevi arī par piecīti pārdos. Uzmetīs un vēl uzsmaidīs.

Rimēvičs nebija ieklausījies. Viņš zināja labāk, un viņam – kā viņš tolaik bija stingri pārliecināts – bija ietekmes sviras, kas ļāva kontrolēt visu ģimenīti, kā ienāk prātā. Turklāt viņa ieskatā vispār vienmēr bija labāk, ja noteiktus darbiņus izpildīja pērkami draņķi, – par viņiem nebija nekādu ilūziju un attiecīgi arī viņos nevarēja vilties.

Bet izrādās, ka varēja gan. Bija tikai viens veids, kā Runkus varēja tikt pie Rimēviča “Citas dēles” opcijas līguma, – tātad tie bija mazā draņķa cilvēki, kas bija ielauzušies Rimēviča mājā un aiznesuši viņa seifu, un… Tātad mazais draņķis bija tā sacerējies un sadomājies, ka viņš pakāpsies uz pakritušā Rimēviča muguras un… Tam bija grūti noticēt, bet no seifa izzagtais līgums nu bija viņa rokās, un tas bija pārliecinošs arguments.

46. nodaļa

Lai kādi arī nebūtu šie krievžīdi, vienu nevarēja noliegt, nodomāja Rimēvičs. Ja tev bija, ko dot pretī, ar viņiem varēja vienoties. Vajadzēja tikai preci vai pakalpojumu, vai naudu. Izdevīgums viņiem bija pāri visam.

Protams, protams, saruna bija galēji nepatīkama, taču skaties, kā gribi, – šim te Arkašam ar smieklīgo kipu uz pakauša diemžēl bija taisnība. Viņam, Rimēvičam, šobrīd nebija tā produkta, par ko pēc būtības bija toreizējā vienošanās, kura viņam no “Austrumu bankas” krievžīdiem līdz pat nelaimīgajam februārim bija ienesusi apaļu simtu mēnesī. Viņš gluži vienkārši nebija amatā, kurā varētu būt draudīgs – vai labvēlīgs – krievžīdu bankai un visam viņu biznesam.

(..) Sīksti līdz pēdējam, sasodīti asinssūcēji – jā, tas viss tā bija, taču viņi zināja mēru. Galu galā, lai ko nu šie krievžīdi arī tur būtu ierakstījuši, viņi to nebija nekur nesuši ne pirms, ne pēc viņa negadījuma. Nē, nebija. Paturēja pie sevis, vienīgi maksāt pārtrauca – patiesībā jau pilnīgi loģisks solis, viņš būtu darījis tāpat.

Vienīgais, kas izlēca no kopējās sarunas gaitas, bija Zaharenko vārdi par Mārtiņu, kurš varētu dot labu padomu. Rimēviča atmiņā tie bija burtiski iededzināti.

Žēl, Ilmār, ka jūs tik… tik nesaprātīgi izturaties pret realitāti un esat gatavs naudas dēļ… iluzoras naudas dēļ riskēt ar gadiem ilgušām attiecībām un… jā, ja jums Mārtiņš varētu dot kādu labu padomu, jums noteikti vajadzētu viņā ieklausīties… cik svarīgi ir galīgi neatrauties no realitātes…

Mārtiņš, Mārtiņš… Rimēvičam nebija ne mazāko šaubu, par kādu Mārtiņu ir runa, – un par to tad arī vajadzēja nopietni padomāt.

Toreiz maijā viņš tāpat kā lielākā daļa Latvijas – gan plašo tautas masu, gan zinošāku cilvēku – bija ilgi un gari domājis par to, kurš tad galu galā to Runku šitā te. Gaišā dienas laikā, skarbi un demonstratīvi, pat ļoti. Laika domāt viņam bija daudz, informācijas arī krietni vairāk nekā tautas masām un pat zinošiem ļaudīm – bet lielos vilcienos jēgas no tās nebija nekādas.

Ja godīgi, tas nebija saprotams, jo tas vienkārši nebija saprotams. Protams, šis Rimēviča, tā sacīt, kandidāts bija galīgi atsities no rokām, iedomājies sevi par pirmā lieluma spīdekli, kas tūlīt ar visiem visu sakārtos, vieniem pārdos otrus, tiem atkal trešos, līdz beigu beigās viņš būs baltā… nu, ja ne zirgā, tad reindžroverī, bet visi pārējie – mēslos līdz ausīm. Un skatīsies viņā bijīgi un pielūdzoši.

Nevarēja noliegt, ka šis tas misteram Runkum tiešām bija izdevies gluži labi. Pat lieliski. Visas – nu, ne pilnīgi visas, protams, bet vienalga – Rimēviča iestrādes viņš bija pievācis un pārņēmis tā, ka citos apstākļos prieks būtu noskatīties. Un seifa zādzība un iztīrīšana – arī tas liecināja par neikdienišķu nekaunību un gatavību uz gandrīz visu.

Rimēvičs, noraugoties, kā viens sīks draņķis mēģina pievākt viņa projektu, bija griezis zobus. Griezis zobus un domājis – vai tiešām tas tā arī var izdoties vai arī kāds iznirelim tomēr iebliezīs pa spārniem. Tomēr viņam pat prātā nebija ienācis, ka tas viss varētu beigties šādi – ar trim vai cik tur lodēm pie kapu mūra.

Rimēvičam bija šķitis, ka vismaz šajā jomā Latvijā patiešām bija iestājusies Eiropa. Nozagt – jā, pašantažēt – jā, uzmest visos iespējamos veidos – jā, protams, desmitreiz jā! Bet slepkavība – tas tomēr bija kaut kas neikdienišķs, ārpus jebkuriem rāmjiem un nerakstītajiem noteikumiem.

Tā nu Rimēvičs bija domājis, domājis un beigu beigās nonācis pie tā paša plašo tautas masu un bezgala zinošo ļaužu secinājuma – nu kurš gan cits, ja ne “CBLV” puiši? Viņiem bija motīvs, viņiem bija iespējas, viņi bija kārtīgi nokaitināti, ja ne kārtīgā izmisumā, – tad jau skaidrs, ka tieši viņi!

Bija gan apsvērumi un fakti, kas nekā negāja kopā. Rimēvičam ar “CBLV” puišiem bija gājis visādi. Pareizāk, nevis visādi, bet viss tikai vienos vārtos – tu ar viņiem pa labam, tu ar viņiem pa sliktam, tu viņiem mājienu diplomātisku vai mājienu ar mietu, bet šie neko. Blisina acis, izliekas par muļķīšiem, bet pakļauties un maksāt – ne un ne!

Jā, bet arī cūcības viņi nestrādāja un pat nemēģināja. Pieļaut, ka šādi pareizie puiši pēkšņi ņem un tādu iznireli Runku – knaks? Pieļaut, protams, varēja visu. Ja vienā svaru kausā ir bizness, ko tu esi taisījis desmitiem gadu, un pilnīgi reāla iespēja to nevis vienkārši pazaudēt, bet vēl noskatīties, kā to pievāc parazītu bars ar sīku draņķa iznireli priekšgalā, bet otrā – tikt vaļā no šī iznireļa izlēmīgi un reizi par visām reizēm…

Bet vienalga – neizskatījās pēc “CBLV” puišiem, galīgi neizskatījās. Maksimums, ko Rimēvičs varēja pieļaut, –kaut kādi pār mēru nervozi noguldītāji no austrumiem bija sastresojušies, ka reizē ar Runkus vai kāda no viņa “komandas” kļūšanu par likvidatoru viņu simtiem vai desmitiem miljonu pienāks gleznains kirdiks.

Starp citu, tā tas, visticamāk, arī būtu noticis – tieši tāds jau arī bija Rimēviča paša plāns. Mēs cīnāmies pret netīro naudu – un paši savā pulciņā izlemjam, kas konkrētajā gadījumā ir tīra un kas netīra nauda.

Protams, arī tādā gadījumā ne jau paši “CBLV” puiši organizēja, ne jau paši pasūtīja, pat mājienu paši, visticamāk, nedeva. Un kam gan, ja tāds sastresojies noguldītājs no Krievijas, Kazahstānas vai kādas citas “stānas” pats visu izdarīs, pat rēķinu nepiestādīs un vēl nopriecāsies, ka lēti atrisinājis problēmu.

Jā, tā tas tiešām varēja būt. Šitāds eksotisks, jokus nepazīstošs un necivilizēts auns visu saorganizēja, nolīga kaut kādus kirgīzu profesionāļus… jā, jā, bez kādiem jokiem, tur bija tiešām labi profesionāļi… nolīga un deva skaidru uzdevumu – izdariet tā, lai šitas tur nelien un arī cits vairs nekad nelien! Lai visi saprot, kas ir kas!

Uz Rimēviča statusa un intelektuālās pakāpes cilvēkiem šāda ietekmēšana, protams, neiedarbojās – viņi kam tādam stāvēja pāri. Bet uz citiem, parastiem ļautiņiem tas nostrādāja labi. Tā ka – jā, kopumā Rimēvičs pievienojās vispārpieņemtajam viedoklim, un policijas stāstiņi par to, kā tūlīt viss būs atklāts, viņu tikai smīdināja.

Bet tagad… Krievžīdi nebija tie, kas runāja vienkārši runāšanas pēc. Ja reiz tik nopietns – neraugoties uz ārējo draudzīgumu – cilvēks kā Zaharenko pieminēja tik nopietnu lietu kā Runkus nošaušanu, tas pilnīgi noteikti bija signāls. Un, visticamāk, signāls pašam Rimēvičam – iespējams, uzskatot viņu par viegli neadekvātu, krievžīds bija iedomājies, ka vajag atstādināto bankas prezidentu viegli pabaidīt.

Tā, protams, bija pārrēķināšanās! Neviens! Neviens un nekad nedrīkstēja draudēt Ilmāram Rimēvičam! Neviens nedrīkstēja mēģināt viņu ar kaut ko iebiedēt! Ilmārs Rimēvičs nebija šāds tāds plebejs, kuram kaut kādi… vienalga, krievžīdi vai kāds cits varētu atļauties teikt – piesargies, tu taču redzi, kas notika ar to, kas nepiesargājās!

Protams, šobrīd viņam vajadzēja būt pieklājīgam un korektam. Līgums ar krievžīdiem bija jāparaksta, iepriekšējais līgums bija jāatdod, kur un kā norunāts, nauda bija jāsagaida – gan pirmā, gan otrā daļa. Un arī pēc tam kariņam nebija ne īstais laiks, ne… vispār nekas.

Vajadzēja nedaudz paciesties, vajadzēja saņemt naudu, miljonu samaksāt iznirelim Durašam par “Spāru” ierakstiem, bet ar atlikušo noteikti pietiks, lai aizbāztu visus operatīvos caurumus un noalgotu speciālistus, kas ar ierakstiem rīkosies pēc viņa stingrām norādēm. Un tad… tad… reizē ar viņa “CBLV” plānu, kuram šoreiz nepamaisīs kaut kādas nejēdzības un nodevēji, nokārtot visus savus rēķinus, lai cik banāli tas arī izklausītos.

Bet tas viss nenozīmēja, ka viņam vajadzētu vienkārši aizmirst krievžīda Arkašas vārdus. Ilmārs Rimēvičs vēl nevarēja pateikt, kāds viņam personiski varētu būt labums no tā, ka viņš noskaidro, kurš īsti pasūtīja Mārtiņa Runkus krāšņo, demonstratīvo un pamācošo slepkavību. Bet šāds labums noteikti kaut kur slēpās – vajadzēja tikai prast to saskatīt…

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Grāmatas nav nekāds alkohols, lai tām samazinātu nodokli

FotoFinanšu ministrija kompetences ietvaros ir izskatījusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas 2019.gada 12.jūnija vēstuli, kurā atkārtoti tiek lūgts atbalstīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) likmes noteikšanu jebkura formāta grāmatām ne lielāku par 5 procentiem, un sniedz šādu informāciju.
Lasīt visu...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...