Vai vecāku tiesības Rietumos ir apdraudētas?

Līdzko juridisko dzimuma/“dzimtes” jēdzienu noteiks individuāla izvēle, dabīgajās tiesībās balstīta ģimene pazaudēs savu neatkarīgo pamatu un kļūs par valsts juridisku konstrukciju. Tas valstij dos iespēju manipulēt un kontrolēt ģimenes attiecības un tās ietvaros lietoto valodu. Valsts kontrole kļūs vēl stingrāka, kad tiesības noteikt savu dzimumu tiks attiecinātas arī uz bērniem.

Šo pārmaiņu virzītājspēks ir ideoloģija, kas atzīst “dzimtes jēdzienu ne tikai par ģimenes, bet arī par vispārējās sociālās kārtības organizējošo principu mūsdienu sabiedrībā un visās tās sociālajās institūcijās, ietverot ekonomiku, politiku, reliģiju, militāro jomu, izglītību un medicīnu.”[2]

Dzimuma maiņa kā identitāte un tiesības

Somijas valdības skaidri paustais mērķis tiesības noteikt savu dzimumu paredz tikai pieaugušajiem. Tomēr ir dažādi politisko procesu virzītāji, kuri vēlas šīs tiesības attiecināt arī uz bērniem. Bērnu tiesībsargs Elīna Pekarinena savā 2021. gada 21. janvāra ziņojumā Somijas valdībai aicināja nostiprināt bērnu juridiskās tiesības dzīvot saskaņā ar viņu individuālo dzimuma pieredzi.[3]

Bērnu ombuda juriste Sonja Vahtera pārmet Somijas dzimtes klīnikām, ka tās bērnu vēlmi mainīt dzimumu uzskata par psiholoģisku un psihiatrisku problēmu, nevis bērna identitātes izpausmi un attiecīgi cilvēktiesībām. Viņa uzskata, ka dzimumidentitātes patoloģizācija ir viens no galvenajiem iemesliem, kas izraisa dzimuma minoritāšu cilvēktiesību pārkāpumus.[4]

Bērnu ombuds, šķiet, atbalsta jauno ideoloģiju, saskaņā ar kuru, citējot Debru So, “dzimuma maiņa vairs nav medicīniska iejaukšanās – tā jau ir identitāte. Par šīs ideoloģijas izmēģinājuma trusīšiem ir kļuvuši gados jaunākie mileniāļi un Z paaudzes jaunieši.”[5]

Tiklīdz subjektīvā izvēlē balstīta juridiska dzimuma maiņa tiek atzīta par cilvēktiesībām, vecākus, kas iebilst pret savu bērnu dzimuma maiņu, uzskata par savu bērnu tiesību pārkāpējiem. Jaunās ideoloģijas atbalstītāji vēlas, lai pret šādiem vecākiem tiktu vērstas iedarbīgas juridiskas sankcijas. Pēc Pekarinenas domām, bērnu rokās ir jābūt jaudīgiem līdzekļiem, lai kompetentām iestādēm ziņotu par visiem pret viņiem pastrādātajiem vienlīdzīgu tiesību pārkāpumiem un diskrimināciju, ko viņi piedzīvo, izpaužot savu dzimuma identitāti. No šāda viedokļa raugoties, vecāki, kuri cenšas pasargāt savus bērnus no sociālas ietekmes ceļā iegūta dzimumu apjukuma, tiks uzskatīti par bērnu tiesību apdraudētājiem, nevis bērnu labklājībā ieinteresētiem aprūpētājiem un savu bērnu galvenajiem audzinātājiem.

Ja Somijas bērnu ombuds apsvērtu dzimuma disforijas skarto meiteņu skaita straujo pieaugumu no psihiatrijas vai pat sociālās psiholoģijas viedokļa, varētu lūgt valdību pasūtīt pētījumu par šīs parādības cēloņiem. Tā tas jau darīts Zviedrijā un Lielbritānijā. Tomēr ombuds ignorē šādu iespēju. Ombuds nepievērš vērību, piemēram, tādai problēmai, ka meitenes, kuras cieš no autiskā spektra traucējumiem, ir depresīvas un piedzīvojušas mobingu, pēkšņi sāk sapņot par krūšu dziedzeru izgriešanu un hormonu terapiju.

Atšķirīgs skatījums ir Veselības aprūpes iespēju padomei (COHERE Somija), kas sadarbojas ar Sociālo lietu un veselības ministriju. Sekojot tās izpētē balstītajiem ieteikumiem, jauniešiem, kuri cieš no dzimumu disforijas, pamatā ir jāsniedz psihosociālais atbalsts. Pēc visa spriežot, COHERE Somija neatbalsta nekādu juridisku vecāku tiesību apstrīdēšanu bērnu tiesību uz pašnoteikšanos vārdā.

Iespaids uz vecāku tiesībām

Lai novērtētu sekas, ko radītu no cilvēku pašnoteikšanās tiesību cienīšanas izrietoša “dzimtes juridiskās atzīšanas likuma” pieņemšana un šo tiesību attiecināšana arī uz bērniem, ir lietderīgi pievērst uzmanību līdzīgu juridisko izmaiņu sekām citās valstīs. Labs piemērs ir Kanāda, kur līdzīgas izmaiņas likumdošanā tika pieņemtas jau agrāk.

Kad Kanāda 2017. gadā pieņēma likumprojektu C16, dēvētu par “pretdiskriminācijas” dzimtes identitātes likumu, slavenais psiholoģijas profesors Džordans Pītersons paredzēja, ka likumprojekta uzspiestā runa novedīs pie nopietniem pilsoņu vārda brīvības ierobežojumiem.

Lai gan Pītersona scenāriju sākotnēji vērtēja ar aizdomām, nesenie notikumi šo prognozi ir apstiprinājuši. Robertu Hūglendu, dzimuma maiņu piedzīvojušas meitenes (A. B.) tēvu (C. D.), 2021. gada 16. martā arestēja par to, ka, neievērojot Britu Kolumbijas Augstākās Tiesas 2019. gada 27. februāra lēmumu, viņš savos publiskajos paziņojumos savu meitu dēvēja par meitu. Spriedumā sacīts: “Mēģinājumi pārliecināt A. B. atteikties no dzimuma disforijas ārstēšanas, A. B. uzrunāšana dzimtajā vārdā, vēršanās pie A. B. kā pie meitenes vai viņa uzrunāšana sieviešu personvietniekvārdā tieši vai arī caur trešajām personām tiks uzskatīta par vardarbību ģimenē.”

Roberts Hūglends šobrīd ir arestēts un nodots tiesai par “vardarbību ģimenē” pret savu meitu, kuru viņš uzrunāja kā meitu. 2021. gada 16. aprīlī viņam piesprieda sešu mēnešu cietumsodu un 30 000 dolāru naudas sodu. Pēc Hūglenda aresta Džordans Pītersons savā tviterī rakstīja: “Tas nekad nenotiks, teica tie, kuri manu iestāšanos pret likumprojektu C16 nodēvēja par nepamatotas panikas celšanu. Es izlasīju likumu un redzēju, ka šāds iznākums, tieši pretēji, ir neizbēgams.”

Kad meitene bija 14 gadus veca, psihologs viņu mudināja mainīt dzimumu un bērnu ārsts pieņēma lēmumu uzsākt vīrišķo hormonu terapiju pretēji tēva gribai. Tēvs centās nepieļaut hormonu terapiju, baidoties, ka meita vēlāk nožēlos terapijas neatgriezeniskās sekas – piemēram, balss padziļināšanos un iespējamo neauglību. Viņš jautāja: ”Kas notiks, kad burbulis pārsprāgs un maldi beigsies?… Viņa nekad vairs nevarēs atkal būt meitene ar veselu ķermeni, kādam tam vajadzēja būt… Šie bērni to nesaprot. Kura tad meitene 13 gadu vecumā jau domā par ģimeni un pēcnācējiem?”

Makgila Universitātes profesors Daglass Ferovs uzskata, ka tieši tiesneši, iedrošinot meiteni (A. B.) maldīgi uzskatīt, ka ir iespējams mainīt dzimumu, rīkojas vardarbīgi. Viņš raksta: ”Tiesas mēģinājums pasludināt viņas hromosomas par nebūtiskām pats par sevi ir vardarbības paveids pret ģimeni – šo ģimeni un ikvienu ģimeni… Ne pati A. B., ne tiesneši Boudens un Marzari nevar meiteni pārveidot par zēnu. Arī A. B. padomdevēji un ārsti to nevar, lai cik ļoti viņi censtos.”[6]

Valsts diktēta runa

Pēc Ferova domām, šis gadījums ir uzskatāms piemērs, kā valsts var iegūt varu pār pilsoņiem, mainot juridisko dzimuma/“dzimtes” jēdzienu uz tādu, kuru nosaka tikai subjektīva pieredze. Šajā tiesas prāvā redzams, ka valsts sāk regulēt arī tos verbālās izteiksmes līdzekļus, kas tiek lietoti ģimenē.

Individālā izvēlē balstīta juridiskā dzimuma/“dzimtes” noteikšana ierobežos pilsoņu vārda brīvību un spiedīs viņus rīkoties pretēji acīmredzamiem faktiem. Valsts piespiedīs pilsoņus uzskatīt dažus bioloģiskos vīriešus par sievietēm un dažas bioloģiskās sievietes par vīriešiem, spiedīs cilvēkus teikt to, kam viņi netic, un lietot vārdus, kurus viņi uzskata par aplamiem. Pilsoņi pamazām pieradīs dzīvot sabiedrībā, kurā realitāte ir atkarīga nevis no pašas realitātes struktūras, bet gan no valdības lēmumiem.

Secinājumi

Kad ķermeņa nozīme tiek degradēta un aizstāta ar subjektīvu pieredzi, mēs zaudējam kolektīvo spēju atšķirt faktus no maldiem, patiesību no kļūdām un “kļūstam neaizsargāti pret manipulācijām, kuras izmanto klajus izdomājumus un uzspiestus melus”.[7] Valsts iegūst varu paplašināt savas propagandas ietekmes sfēru, apejot tādas dabīgās identitātes kā māte un tēvs bioloģiskā nozīmē, kā vīrietis un sieviete un to vietā ievietojot juridiskas identitātes, kuras cilvēki definē paši.

Valsts valdība liek cilvēkiem dzīvot saskaņā ar priekšstatiem, kas ir pretrunā novērojamiem faktiem un ētikas principiem. “Tiklīdz meita un dēls, vīrietis un sieviete likumā un valodā tiek fiksēti kā bezķermeniskas personiskas izvēles”, mēs zaudējam saikni ar fizisko realitāti un vārdiem, kas ir nepieciešami, lai šo realitāti aprakstītu.[8]

Profesore Donna M. Hjūza raksta, ka fantāzijas vai jūtas nav leģitīms cilvēktiesību pamats. “Katram cilvēkam,” viņa saka, “ir tiesības uz cieņu, pilsoniskajām tiesībām un cilvēktiesībām. Taču tiesības ir balstītas likumos, patiesībā un zinātniskā realitātē – tur, kur tās vislabāk var balstīt, –, nevis fantāzijās vai sajūtās.”

Tiklīdz indivīdam ir dotas tiesības noteikt savu juridisko dzimumu, sekojot izjūtām, pilsoņi ir spiesti dzīvot iedomātā pasaulē. Iznākumā cieš paši neaizsargātākie sabiedrības locekļi. Kā raksta minētā profesore: “Amerikāņu kreisie politiskie spēki arvien vairāk ienirst savā melu un fantāziju pasaulē, un atšķirībā no QAnon iedomu pasaules par reāliem upuriem kļūst reāli bērni. Transseksuālā fantāzija – uzskats, ka cilvēks var mainīt dzimumu no vīrieša uz sievietes vai no sievietes uz vīrieša, lielākoties nekritiski izplatās tieši kreisajā politiskajā spārnā.”[9]

Oriģināls pieejams kā PDF: Are-parental-rights-threatened_Tapio-2Lejupielādēt

[1] https://valtioneuvosto.fi/en/marin/government-programme/strengthening-the-rule-of-law

[2] Judith Lorber, “Shifting Paradigms and Challenging Categories”, Social Problems 53 (4), 2006, p. 448.

[3] https://www.lausuntopalvelu.fi/FI/Proposal/Participation?proposalId=51d9bd37-ab1b-4beb-9d93-e8e7dd433a39

[4]  https://kehraaja.com/kyseenalaista-monella-tapaa-transpolien-toimintatavat-eivat-lapsen-oikeuksien-mukaisia/

[5] Debra Soh, The End of Gender: Debunking the Myths about Sex and Identity in Our Society. New York: Threshold Editions, p. 174.

[6] https://www.firstthings.com/web-exclusives/2019/05/the-new-family-violence

[7] https://www.catholicworldreport.com/2020/04/25/no-more-lies-dissenting-from-gender-ideology-and-the-trans-phenomenon/

[8] https://www.thepublicdiscourse.com/2019/09/56717/

[9] https://4w.pub/fantasy-worlds-on-the-political-right-and-left-qanon-and-trans-sex-beliefs-2/

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu: