Vainīguma prezumpcija jāatceļ, citādi – kapitālais remonts beidzies, bet ēka nav apdzīvojama
Jānis Urbanovičs14.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums. Šie ir jebkuras demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipi. Nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta arī Latvijas likumdošanā. Izņemot vienu virzienu – banku sektoru.
“Piesaku finanšu sektora kontroles reformu. Ar līdzšinējo kosmētisko remontu nepietiks, ir jāveic kapitālais remonts,” pirms pāris gadiem ar šādu uzstādījumu klajā nāca premjers Krišjānis Kariņš.
Un nu pēc remonta šajā jomā darbojas vispārēja un totāla vainīguma prezumpcija. Jebkurš cilvēks, kas ver kādas bankas durvis, automātiski tiek uzskatīts par vainīgu – par naudas atmazgātāju, nelegālu lobistu, varbūt pat potenciālu terorisma sponsoru.
Pats par sevi saprotams, ka ar vainīguma prezumpciju ir apveltītas tā sauktās “politiski ietekmīgās personas”, viņu tuvinieki, paziņas. Arī jebkurš ārvalstnieks. Gan privātpersonas, gan juridiskās. Viņu vaina noziedzīgos nodarījumos vai tādos nodomos nav jāpierāda. Gribi atvērt kontu bankā – tātad vainīgs. Atteikt! Un bankai pat nav jāpaskaidro savas rīcības iemesli.
Par kapitālā remonta destruktīvajām blaknēm ir izteikušās gan valsts augstākās amatpersonas, gan finanšu jomas speciālisti.
Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks: “Bankas un uzraugošās institūcijas cīņā ar netīro naudu ir iebraukušas otrā grāvī un pašlaik nevis ķer blēžus, bet apgrūtina dzīvi arī godīgiem uzņēmējiem, un tas nav pieļaujami.”
Fiskālās disciplīnas padomes vadītāja Inna Šteinbuka: “Nav iespējams izmērīt sekas, kad klientiem tiek liegts atvērt kontu Latvijā vai arī, ja tas tiek slēgts cilvēkiem nesaprotamu iemeslu dēļ.”
Kad Baltkrievijā sākās varas represijas pret saviem iedzīvotājiem, Latvijas politiskās aprindas demonstrēja savu solidaritāti visos iespējamos veidos – ar rezolūcijām, piketiem, karogu noraušanu. Tikai ar reālu atbalstu cilvēkiem, kuri bēga no Lukašenko režīma, kaut kā neveicās – banku sektors “asarām netic” tāpat kā valdības solītajam “zaļajam koridoram”. Acīmredzami tieši saistībā ar kontu atvēršanas problēmām savu biznesu uz Latviju pārcēluši uz pirkstiem saskaitāmi baltkrievu uzņēmumi, kamēr uz Lietuvu – ap pussimts.
Mūsdienu pasaulē skaidrās naudas norēķinu iespējas arvien samazinās par labu bezskaidriem norēķiniem. Cilvēks, kam tiek liegts atvērt kontu un saņemt bankas karti, tiek diskriminēts daudzos un dažādos aspektos – sākot no iespējas norēķināties par Rīgas autostāvvietu un beidzot ar iespēju samaksāt nekustamā īpašuma nodokli. Nemaz jau nerunājot par elementāro – iespēju saņemt kontā darba algu. Kas viņam atliek? Izdomāt puslegālus apkārtceļus? Kļūt par klientu ārvalstu bankām, kuras vēl nav tik kapitāli izremontētas kā mūsējās?
Uzskatu, ka tiesības un iespējas atvērt Latvijas bankā norēķinu kontu ir jānodrošina ikvienam Latvijas pilsonim un pastāvīgajam iedzīvotājam, tās pieder pie cilvēka demokrātiskām brīvībām. Atteikums bankām ir jāpamato un cilvēka vaina kādos finanšu pārkāpumos – jāpierāda. Vainīguma prezumpcija jāatceļ. Citādi – kapitālais remonts beidzies, bet ēka nav apdzīvojama.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
