Valsts finansējums veselības aprūpei ir nāves spriedums valsts apmaksātai medicīnai
Latvijas Ārstu biedrība07.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) valde uzskata, ka valdības plānotais valsts budžeta finansējums veselības aprūpei 2023. un 2024. gadā nolemj nozari smagai stagnācijai un ir nāves spriedums valsts apmaksātai veselības aprūpei. Pretēji “Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2021. – 2027.gadam”, kā arī priekšvēlēšanu laikā dotiem solījumiem veselības nozares finansējums šogad un nākamajos gados ne tikai nepieaugs, bet samazināsies, turpinot graut sabiedrības veselību, kas ir valsts pastāvēšanas un labklājības pamats.
Šogad un nākamgad Latvijas veselības aprūpes nozares finansējums, kas jau pašlaik ir zemākais Eiropas Savienībā, noslīdēs zem 4% no IKP. Attiecīgi Igaunijā jau pašlaik veselības aprūpei tiek atvēlēti 6,7%, bet Lietuvā – 5,9%. Ar esošo veselības aprūpes finansējumu Latvijā jau gadiem ir izveidojusies neatrisināma dilemma – slimnīcu vadītāji nespēj nodrošināt visas nepieciešamās mūsdienīgās zāles un tehnoloģijas klīnikās strādājošajiem ārstiem, kas savukārt nespēj pilnvērtīgi veikt ārsta pienākumu – pacientam nodrošināt iespējami labāko ārstniecību. Šajā un nākamajā gadā paredzētais finansējums draud ar veselu slimnīcu nodaļu un ārstu prakšu slēgšanu, kā arī strauju pārreju uz maksas medicīnu.
Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem Latvijā viena cilvēka ārstēšanai valsts gadā atvēlē vien 1384 eiro, kas ir trešais zemākais rādītājs starp ES valstīm un ir trīs reizes mazāk nekā ES vidējais līmenis. Salīdzinājumam Igaunija viena sava iedzīvotāja veselībā gadā investē 2327 eiro, bet Lietuva – 2302 eiro. Tas liedz Latvijas iedzīvotājiem pieeju mūsdienīgai ārstēšanai un zālēm, kas pieejamas citu ES valstu pilsoņiem, tādējādi turpinot būtiski pasliktināt mūsu cilvēku dzīves kvalitāti un sekmē emigrāciju uz citām valstīm.
LĀB uzstājīgu aicina valdību neuzsākt Latvijas ekonomisko transformāciju ar veselības sektora sagraušanu, bet kopīgi izstrādāt un veikt nepieciešamās izmaiņas normatīvajā regulējumā, lai valdības izdevumi veselības aprūpei pieaugtu vismaz līdz 6,5% no IKP un Latvijas valdības tēriņi nozarei (% īpatsvars no visiem izdevumiem) tuvinātos ES vidējam rādītājam - 15%.
Lai jau 2035. gadā Latviju mēs nevarētu uzskatīt par izmirstošu valsti, mums nekavējoties ir jādomā par veselības ekonomiku un investīcijām mūsu cilvēku veselībā, jo aizvadītajos gados Latvijai nav izdevies veselības aprūpē sakārtot pat lietas, kas neprasa būtiskus finanšu ieguldījumu, piemēram, slimnīcu pārvaldību un primāro aprūpi – ģimenes ārstu pieejamību.
Gan onkoloģijas, gan reto slimību pacientu biedrību pārstāvji jau valdībai atkārtoti norādījuši, ka pieņemto plānu realizācijai netiek atvēlēts atbilstošs finansējums. Tas pats attiecas un jauno veselības aprūpē strādājošo atalgojumu modeli, kas bez papildus budžeta līdzekļu piešķiršanas ir bezjēdzīgs. Lielā darba slodze un ilgstošs stress rada neizbēgamu profesionālu un emocionālu izdegšanu gan ārstiem, gan ārstu palīgiem un māsām. Savukārt pārstrādājies un ilgstoši nenovērtēts cilvēks agri vai vēlu izvēlas meklēt darbu privātajā sektorā vai dodas prom no Latvijas. Tā gadā Latvija vidēji zaudē 150 līdz 200 ārstu un simtiem māsu, bet vēl vairāk iedzīvotāju, kas dodas dzīvot uz valstīm, kas spēj nodrošināt cilvēka cienīgu un mūsdienīgu veselības aprūpi.
LĀB atgādina, ka Latvijas Ārstu biedrība un citas veselības aprūpes profesionāļu un pacientu organizācijas ar politiskajām partijām pirms 14. Saeimas vēlēšanām parakstīja Sadarbības memorandu, kurā vienojās par kopējiem mērķiem un konkrētiem uzdevumiem Latvijas veselības nozares sakārtošanā. Viens no tiem bija kopīgi sadarboties tādas veselības aprūpes politikas un publiski finansētas veselības aprūpes sistēmas veidošanā, kas visiem Latvijas iedzīvotājiem nodrošinātu vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem un zālēm, uzlabotu slimību agrīnu diagnostiku un ārstēšanu, celtu pacientu aprūpes kvalitāti.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
