„Valstsgribis”: Egila Levita labā roka – “kautrīgais” okupācijas varas kolaborants Andris Teikmanis

Nav īpaši rūpīgi jāmeklē, lai “YouTube” krājumos atrastu jau pasenu – ar 2014. gada augustu datētu gandrīz divas stundas ilgu toreizējā Eiropas Savienības tiesas tiesneša Egila Levita videouzstāšanos ar nosaukumu “Laikmetīgās mākslas institūts piedāvā “Virtuves sarunas” par kolaboracionismu padomju varas periodā”.

Divas stundas ir kārtīgas kinofilmas ilgums, un reti kuram pietiktu pacietības noskatīties visu uzstāšanos, kurā nākamais Latvijas valsts prezidents sīki un smalki izklāsta savu viedokli par kolaboracionismu ar padomju okupācijas varu.

Ja pavisam īsi, tad Egils Levits šajās divās stundās skaidri un nepārprotami pasaka: kolaboranti bija tikai neliela daļa Latvijas iedzīvotāju, un viņu atšķirības zīme – pirmām kārtām dalība komunistiskajā partijā, bet tāpat arī vēlme darboties represīvajās iestādēs un ieņemt valsts amatus. Bija gan arī tādi, kas stājās kompartijā astoņdesmito gadu beigās, bet arī viņiem tāpat kā pārējiem ir publiski jāskaidro sava rīcība – tikai pēc patiesības noskaidrošanas, pēc atzīšanas un nožēlošanas var sekot piedošana…

Pēc šīs uzstāšanās paiet nebūt ne ilgs laiks – nepilni pieci gadi, un 2019. gada jūlijā Egils Levits stājas pie valsts prezidenta pienākumu pildīšanas. Jaunā valsts galvas rokās ir visi nepieciešamie instrumenti, lai savu stingro un precīzo nostāju attiecībā uz padomju okupācijas varas kolaborantiem īstenotu, valsts morālās attīrīšanās vārdā panākot vai vismaz veicinot visas viņa uzskaitītās darbības – patiesības noskaidrošanu, atzīšanu, nožēlošanu, piedošanu un izlīgumu.

Taču… paiet pusgads, gads, pusotrs, un vienam no šīs grāmatas autoriem nākas rakstīt Valsts prezidenta kancelejai kārtējo informācijas pieprasījumu, uz kuru tiek saņemta šāda kancelejas vadītāja Andra Teikmaņa parakstīta, ar 2021. gada 9. aprīli datēta atbilde:

“Valsts prezidenta kancelejā (turpmāk – Kanceleja) ir saņemts Jūsu iesniegums, kurā informējat, ka gatavojat virkni publikāciju par padomju okupācijas varas kolaboracionistiem, citējat valsts prezidenta Egila Levita 2014. gadā publiski pausto viedokli kolaboracionisma jautājumā, kā arī informējat, ka vēlaties saņemt no Kancelejas šādu informāciju:

1) Cik padomju okupācijas varas kolaboracionisti/kolaboranti – atbilstoši valsts prezidenta izteiktajam raksturojumam un aprakstam – pašlaik ir pieņemti darbā Valsts prezidenta kancelejā. Nosauciet šo personu vārdus, uzvārdus, ieņemamos amatus pašlaik, Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedra stāžu un amatus, ko šīs personas ir ieņēmušas padomju okupācijas varas struktūrās.

2) Kurus no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem darbā ir uzaicinājis valsts prezidents Egils Levits.

3) Par kuriem no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem ir veikta valsts prezidenta aprakstītā darbība: “Pati pirmā pakāpe ir patiesības noskaidrošana. Un tāpēc es jau teicu, ka patiesības noskaidrošana ir galvenais mērķis pagātnes pārvarēšanai. Bez tā, ka tiek noskaidrota patiesība, izlīgums nav iespējams. Un tie cilvēki, kuri bija tuvu režīmam, tiem aktīvi jāpalīdz noskaidrot šo patiesību. Nevis jāslēpj, bet tieši otrādi – aktīvi jāpalīdz. Tātad patiesības noskaidrošana.”

4) Kuri no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem un kādā formā ir veikuši valsts prezidenta aprakstīto darbību: “Otrais ir tas, ka tiem, kas tiek uzskatīti par kolaboracionistiem, tiem ir šis nodarījums jāatzīst. Viņiem ir skaidri jāsaka – jā, es kolaborēju ar šo netaisnības režīmu. Nevis izlocīties. Tātad – ir jāatzīst.”

5) Kuri no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem un kādā formā ir veikuši šo valsts prezidenta aprakstīto darbību: “Trešais ir šī nodarījuma nožēlošana. Viņiem ne tikai jāatzīst. Tā neitrāli atzīt, jā, es kolaborēju. Bet arī viņam tas ir jānožēlo. Nožēlošana, ka tas bija slikti.”

6) Kuri no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem un kādā formā ir veikuši šo pašreizējā valsts prezidenta aprakstīto darbību: “Ceturtais ir nodarījuma izpirkšana ar kādu konkrētu rīcību. Tātad ir jāizpērk šis nodarījums. Tas nozīmē, ka nevar tikai vārdiski nožēlot, bet arī ar savu politisko rīcību, aktīvi iestājoties par okupācijas seku likvidēšanu vai citādā veidā stiprinot šo valsti, ir jāizpērk šis nodarījums. Un šie punkti ir jāizpilda tiem, kurus var uzskatīt par kolaboracionistiem.”

Pateicos par Jūsu dziļo interesi par valsts prezidenta Egila Levita pausto viedokli ar Latvijas vēsturi saistītā jautājumā un tā detalizētu atspoguļošanu savā vēstulē. Zinātnisko darbu studēšana paplašina gan profesionālo, gan personīgo redzesloku un sniedz izpratni par sarežģītiem, daudznozīmīgiem pētāmās zinātniskās disciplīnas jautājumiem. Ceru, ka šīs studijas Jums palīdzēs arī pilnveidot izpratni par tiesiskumu.

Atbildot uz Jūsu informācijas pieprasījumā uzdotajiem jautājumiem, vēršam uzmanību, ka atbilstoši Senāta judikatūrā atzītajam tas, ka persona iestādei uzdod jautājumus par kaut kādiem faktiem un vēlas kaut ko uzzināt, pats par sevi nav pamats uzskatīt, ka iesniegums ir izskatāms atbilstoši Informācijas atklātības likumam.

Šāds personas prasījums sniegt konkrētas ziņas ir aplūkojams kā informācijas pieprasījums vienīgi tad, ja no pieprasījuma izriet, ka personas mērķis ir saņemt konkrētus iestādes rīcībā esošus datus, kuriem pieprasītāja ieskatā būtu jābūt dokumentētiem.

Savukārt, izlemjot šādu pieprasījumu, vispirms jāpārbauda, vai tiešām prasītā informācija ir tāda, kas iestādē ir vai kurai būtu jābūt dokumentētai. Ja konstatējams, ka pieprasītā informācija dokumentētā veidā nav iestādes rīcībā un tā arī nav informācija, ko iestādei būtu vajadzējis dokumentēt, iestādei jāatsaka pieprasītās informācijas sniegšana sakarā ar to, ka iestādes rīcībā šādas dokumentētas informācijas nav (tas, protams, neizslēdz, ka iestāde var sniegt atbildi Iesniegumu likuma izpratnē) (sk. 2020. gada 30. janvāra Senāta sprieduma lietā Nr. SKA-249/2020 10. punktu).

Izvērtējot Jūsu uzdoto jautājumu būtību, atzīstams, ka pieprasītās ziņas nav informācija, kuru Kancelejai atbilstoši tās kompetencei būtu jārada, tādēļ Kanceleja šādu informāciju Jums izsniegt nevar. Attiecīgi Jums tiek atteikts izsniegt informāciju Informācijas atklātības likuma izpratnē.

Ņemot vērā Jūsu izrādīto interesi par valsts prezidenta aicinātajiem darbiniekiem, paskaidrojam, ka personāla izvēles kritēriji ir balstīti uz profesionalitāti un kvalifikāciju attiecīgajā jomā, nozīmīga ir personiskā uzticamība un spēja sadarboties ar valsts prezidentu. Arī citu Kancelejas darbinieku atlase tiek veikta, ņemot vērā īpašos drošības un savstarpējās uzticības apsvērumus.

Atvainojamies par novēloto atbildes sniegšanu un informējam, ka atteikumu sniegt informāciju vai informācijas nesniegšanu pieprasītajā apmērā Jūs varat pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

Īsi sakot, Egila Levita kancelejas vadītājs – un ne jau nu vienkārši uz savu galvu, bet, acīmredzot saskaņojot ar “priekšnieku”, – paskaidro: lieciet mūs mierā, šādas lietas mēs neiegrāmatojam, un tās mums arī nav neko svarīgas. Kolaborants vai ne, galvenais ir personiskā uzticamība un spēja sadarboties ar viņa ekselenci valsts prezidentu.

Šī vēstule un šī nostāja ir jo īpaši zīmīga ar to, ka dokumenta parakstītājs… pats lieliski atbilst tagadējā valsts prezidenta piecus gadus iepriekš uzskaitītajām padomju okupācijas varas kolaboranta pazīmēm.

Tiesa, vismaz arhīvu ziņas neuzrāda, ka Andris Teikmanis būtu bijis Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedrs. Vai nu arhīvi ir laikus patīrīti, vai ir kāds cits izskaidrojums, bet Nacionālā arhīva izziņa vēsta:

“Ziņas par Andra Teikmaņa uzņemšanu Padomju Savienības Komunistiskajā partijā un izstāšanos no tās LKP pilsētu partijas komiteju kartotēkā, Latvijas Valsts arhīvu fondu “LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona komiteja” dokumentos – 1979.–1991. gada PSKP uzņemto biedru sarakstos, Padomju Savienības Komunistiskās partijas LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona 1989.–1991. gada biroja sēžu protokolos un 1989.–1991. gada no PSKP izstājušos biedru kartēs un uzskaites kartītēs, [fondu] “Latvijas PSR Prokuratūras LKP pirmorganizācija” dokumentos – 1988. un 1989. gada Latvijas PSR Prokuratūras LKP pirmorganizācijas sēžu protokolos –, [fondu] “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes LKP pirmorganizācija” dokumentos – ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes LKP pirmorganizācijas 1978.–1983. gada sēžu protokolos un ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes LKP pirmorganizācijas 1978.–1981. gada protokolos – un [fondu] “LKP Rīgas pilsētas komiteja” dokumentos – 1983.–1991. gadā PSKP uzņemto biedru sarakstos – nav atrastas.”

Nu, ja reiz nav, tad nav – ar kādu pamatojumu gan kāds var uzdrīkstēties apsaukāt godājamu patriotu, Valsts prezidenta kancelejas vadītāju par padomju kolaborantu? Jo vairāk tāpēc, ka arī Andra Teikmaņa biogrāfijā, kas publicēta prezidenta un viņa kancelejas mājaslapā president.lv, nav pieminēts neviens no Egila Levita 2014. gadā uzskaitītajiem atslēgas vārdiem – ne valsts drošības dienesti, ne prokuratūra, ne milicija. Jā, cilvēks padomju laikā strādājis tautas tiesneša amatā un vēl arī par izmeklētāju “Rīgas pilsētas Policijas pārvaldē” – bet tas taču ir kaut kas cits, vai ne?

Patiesībā nav gan. Šķiet neiedomājami un vienkārši smieklīgi, bet Valsts prezidenta kanceleja sava vadītāja pirmo darbavietu – “nepareizo” padomju miliciju ir ņēmusi un pārdēvējusi par daudz mūsdienīgāk un “pareizāk” skanošo policiju.

Padomju okupācijas laikā nebija nekādas policijas un attiecīgi arī policijas pārvaldes ne: padomju likumu pārkāpējus pie atbildības sauca padomju milicija un šajā gadījumā tās “orgāns” – Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvalde ar krievisko saīsinājumu GUVD. Savukārt “Vikipēdijā” minētais – ka Andris Teikmanis okupācijas laikā strādājis par tiesu izmeklētāju Latvijas PSR prokuratūrā – te vispār nav pieminēts.

Kāda jēga nodarboties ar šādu sīku un patiesībā muļķīgu maldināšanu? Vai tiešām tik nožēlojamā veidā tiek “piefrizēts” valsts augstākās amatpersonas – tā paša Egila Levita, kurš piecus gadus agrāk runāja par patiesības noskaidrošanu, – darbā pieņemts padomju okupācijas varas kolaborants? Tam taču vajadzētu būt kādam labam izskaidrojumam, un tā nu nākas aizrakstīt Valsts prezidenta kancelejai kārtējo informācijas pieprasījumu ar trim jautājumiem:

“Vai Jūsu iestādes darbinieks A. Teikmanis bija tas, kurš sniedza Jūsu iestādei tās mājaslapā publicējamo melīgo informāciju, ka viņš no 1983. līdz 1988. gadam esot bijis Rīgas pilsētas Policijas pārvaldes izmeklētājs? Ja nē, kas bija persona, kas sniedza šo melīgo informāciju? Kas un kādā veidā šo informāciju pārbaudīja pirms tās publicēšanas Jūsu iestādes mājas lapā?”

Paša Andra Teikmaņa parakstītā atbilde ir… jāteic, ka tomēr pārsteidzoša, pat ņemot vērā Egila Levita kancelejas tradicionāli demonstrēto nekaunības līmeni:

“2022. gada 19. decembrī ir saņemts Jūsu iesniegums, kuru esat sagatavojis, izmantojot Kancelejas veidlapu. Iesniegumā esat sniedzis subjektīvu vērtējumu par Kancelejas tīmekļvietnē pieejamu informāciju un atsaucoties uz subjektīvā faktu novērtējumā balstīta izdevuma sagatavošanu, uzdodat jautājumus.

Izvērtējot Jūsu iesnieguma saturu, secinu, ka esat sniedzis vērtējumu par Kancelejas tīmekļvietnē publicētu informāciju un vēlaties saņemt apstiprinājumu paustajam viedoklim. Daru zināmu, ka atbilstoši Iesniegumu likuma 5. panta ceturtās daļas noteikumiem Jūsu paustais viedoklis šajā jautājumā ir pieņemts zināšanai.”

Un… kas varbūt vēl pārsteidzošāk, prezidenta kancelejas mājaslapā joprojām tiek saglabāta melīgā informācija par Andra Teikmaņa darbību “Rīgas pilsētas Policijas pārvaldē”…

Bet ko gan tādu okupācijas varas kolaborants Andris Teikmanis darīja padomju milicijas izmeklētāja un pēc tam padomju tautas tiesneša amatā, vispirms tvarstot padomju likumu pārkāpējus un pēc tam piespriežot viņiem sodus atbilstoši okupācijas varas likumiem? Lūk, neliels ieskats padomju tautas tiesneša Andra Teikmaņa taisītajos spriedumos – ne par matu labākos vai humānākos kā tajos, ko taisījis, iespējams, slavenākais padomju kolaborants, vispirms rajona tautas tiesnesis un tad visas Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis Romualds Vonsovičs. Cilvēkam vajadzēja kalpot okupācijas varai – un viņš to arī cītīgi darīja.

1989. gada septembrī Rīgas pilsētas Kirova rajona tiesnesis Andris Teikmanis nolasa spriedumu 1956. gadā Rīgā dzimušam PSRS pilsonim pēc diviem Kriminālkodeksa pantiem – par spekulēšanu un darba grāmatiņas viltošanu.

Tiesā noskaidrots, ka 1988. gadā laikā no marta līdz maijam “noziedznieks” ar mērķi iedzīvoties un realizēt par paaugstinātu cenu čeku veikalā “Dzintars” nopircis 63 Itālijā ražotus autosignālus, kuri maksājuši 38 čekus katrs. Pirms tam viņš nopircis čekus par diviem rubļiem gabalā, kas ļāvis autosignālus nopirkt par summu, kura nepārsniedz 4788 rubļus jeb 76 rubļus gabalā.

Sešus autosignālus viņš pārdevis par 80 rubļiem gabalā, tādējādi, kā konstatēja padomju tiesnesis Andris Teikmanis, iedzīvojoties četros rubļos no katra pārdotā autosignāla. Pārējos autosignālus “noziedzniekam” pārdot neizdevās, jo viņu aizturēja milicijas darbinieki.

Vēl viņš veicis arī otru padomju tiesneša Andra Teikmaņa ieskatā krimināli sodāmu noziegumu – vairākkārt viltojis ierakstus savā darba grāmatiņā. Kā norādīts spriedumā, viņš darba grāmatiņu iedevis izmeklēšanā nenoskaidrotām personām, kas viltojušas gan ierakstus, gan zīmogus.

Par šiem noziegumiem Andris Teikmanis padomju valsts vārdā “noziedzniekam” piespriež divus gadus un trīs mēnešus stingra režīma labošanas darbu kolonijā un mantas konfiskāciju…

***

1988. gada aprīlī Rīgas pilsētas Kirova rajona tiesnesis Andris Teikmanis padomju valsts vārdā nolasa spriedumu 1959. gadā dzimušam PSRS pilsonim par spirtoto dzērienu un dzēriena “Fanta” nelikumīgu uzpirkšanu un tālākpārdošanu.

“Noziedznieks” veikalos Rīgā, Ļeņina ielā, Jeremenko ielā un Salnas ielā nopircis degvīnu, konjaku, šampanieti un dzērienu “Fanta”. Kopumā viņš nopircis piecas pudeles “Stoļičnaja” degvīna par 10 rubļiem gabalā un kopējo summu 50 rubļi, 5 pudeles armēņu konjaka par 13,80 rubļiem gabalā un kopējo summu 69 rubļi, desmit pudeles “Sovetskoje šampanskoje” par 6,50 rubļiem gabalā un kopējo summu 65 rubļi un 13 “Fantas” pudeles par 45 kapeikām gabalā un kopējo summu 5,85 rubļi. Kopā pirkums viņam izmaksājis 189,85 rubļus.

Pēc tam “noziedznieks” šos dzērienus vakaros pārdevis taksometru autostāvvietā Stučkas ielā pie Kirova parka. Degvīnu viņš pārdevis par 12 rubļiem gabalā, konjaku – par 25 rubļiem, šampanieti – par 5,50 rubļiem, bet “Fantu” – par vienu rubli gabalā. Līdz ar to viņš, kā konstatēja padomju tiesnesis Andris Teikmanis, guvis nelikumīgus ienākumus 168,85 rubļu apmērā.

Apsūdzētais savu vainu neatzīst un paskaidro, ka alkoholu nopircis paša lietošanai un draugam, kurš lūdzis to iegādāties dzimšanas dienas svinībām. Alkoholu glabājis paziņas automašīnā, jo tā viņam aizdota. Kad viņš atradies auto stāvvietā, divi paziņas viņam lūguši pārdot alkoholu un paši devuši naudu, viņš neesot prasījis. Turklāt gribējis izdot atlikumu, bet nav paguvis, jo viņu aizturējuši milicijas darbinieki.

Tiesā pret viņu liecinājis kāds alkohola pircējs, kurš gan pēc tam sācis šaubīties, ka, iespējams, apsūdzēto redzējis kaut kur citur. Citi liecinieki nav sākuši šaubīties, vai apsūdzētais ir tieši tas, kurš viņiem pārdevis alkoholu.

Rezultātā uzcītīgais padomju tautas tiesnesis Andris Teikmanis konstatē, ka apsūdzētā alga neesot bijusi pietiekama, lai par tik lielu summu pirktu alkoholu, kā arī importa cigaretes, jo viņa alga piena kombinātā bijusi tikai 117 rubļi mēnesī. Tiesnesis atzīst apsūdzēto par vainīgu un piespriež viņam brīvības atņemšanu uz vienu gadu darba labošanas kolonijā un mantas konfiskāciju…

***

1988. gada 22. jūnijā Rīgas pilsētas Kirova rajona tiesas tiesnesis Andris Teikmanis nolasa spriedumu 1942. gadā Tukumā dzimušam čigānu tautības PSRS pilsonim ar astoņu klašu izglītību. Viņš tiek tiesāts par spekulēšanu.

Kā norādīts spriedumā, 1987. gada sākumā tiesājamais Čiekurkalna tirgū iepazinies ar kādu sievieti, kurai ir bijis patents un kura nodarbojusies ar apģērbu – kreklu un bikšu – šūšanu un pārdošanu. Viņš no šīs sievietes nopircis piecus kokvilnas kreklus par desmit rubļiem gabalā.

Viņš arī piedāvājis gadījumā, ja viņa nepārdos visus kreklus, tos atvest uz viņa māju, kur viņš tos nopirks sev un saviem radiniekiem. Vēlāk sieviete, kas nebija pārdevusi visus kreklus, tā arī izdarījusi un atvedusi “noziedzniekam” vēl piecus kreklus, ko viņš nopircis par 10 rubļiem gabalā.

Pēc tam apsūdzētais divus kreklus pārdevis Rīgas Centrālajā universālveikalā Audēju ielā. Vienu par 30 rubļiem, bet otru – par 35 rubļiem. Vēlāk viņš vēl vienu kreklu pārdevis “Bērnu pasaulē” Revolūcijas ielā par 20 rubļiem. Pēc kāda laika apsūdzētais vēl trīs kreklus pārdevis Doma laukumā Rīgā. Vienu par 20 rubļiem, bet divus – par 25 rubļiem.

Vēl kādā dienā, kad šuvējai nav izdevies pārdot visus kreklus, viņa piecus atvedusi tiesājamajam uz mājām un pārdevusi par 10 rubļiem gabalā – arī tos apsūdzētais mēģinājis pārdot Doma laukumā.

Pēc kāda laika apsūdzētais nopircis komisijas veikalā Revolūcijas ielā vīriešu virsjaku par 150 rubļiem, kuru pēc tam pārdevis universālveikalā par 220 rubļiem. No šuvējas nopirktos kreklus viņš pārdevis arī vīriešu apģērbu veikalā Kr. Barona un Lāčplēša ielas stūrī.

Apsūdzētais vēlreiz nopircis vīriešu virsjaku komisijas veikalā par 86 rubļiem, bet pārdevis tālāk par 200 rubļiem. Kopumā tiesājamais, kā saskaitījis cītīgais padomju tiesnesis Andris Teikmanis, no šiem darījumiem guvis 392 rubļu peļņu jeb nelikumīgus ienākumus.

Savu vainu tiesājamais neatzīst, norādot, ka šuvēju nekad nav pazinis un visus apģērbus pircis sev un saviem radiniekiem. Savukārt šuvēja tiesā liecina, ka vairākkārt pārdevusi apsūdzētajam kreklus. Pret tiesājamo liecina arī vairāki kreklu un virsjaku pircēji.

Prāva beidzas ar to, ka padomju tiesnesis Andris Teikmanis “noziedzniekam” piespriež brīvības atņemšanu uz trim gadiem ar mantas konfiskāciju. Kreklus un virsjakas konfiscē valsts labā…

***

1988. gada 28. aprīlī Rīgas pilsētas Kirova rajona tautas tiesnesis Andris Teikmanis nolasa spriedumu 1944. gadā dzimušai PSRS pilsonei par alkoholisko dzērienu uzpirkšanu un tālākpārdošanu iedzīvošanās nolūkā, spekulāciju.

Izmeklēšanā noskaidrots, ka kopš 1987. gada jūnija līdz tā paša gada decembrim apsūdzētā vairākkārt iegādājusies degvīna pudeles un glabājusi tās savā dzīvesvietā ar mērķi tālākpārdot un iedzīvoties.

Laika posmā no 1987. gada jūnija līdz novembrim apsūdzētā vienu reizi iegādājusies alkoholisko dzērienu specializētajā veikalā par 10,20 rubļiem gabalā, bet tirgojusi par 15 rubļiem. Šajos mēnešos apsūdzētā vēl trīs reizes atkārtojusi šo rīcību, iegādājoties degvīnu par 10 rubļiem, bet pārdodot par 15 rubļiem. Kopējā iedzīvošanās summa bijusi 19,80 rubļi.

Rudenī noticis līdzīgs noziegums, kad par 10 rubļiem iegādātā degvīna pudele tikusi tirgota par 17 rubļiem, tādējādi iedzīvojoties par veseliem 7 rubļiem.

1987. gada decembrī apsūdzētā iegādājusies četrpadsmit pudeles alkoholisko dzērienu par kopējo summu 140 rubļi, paspējusi notirgot tikai divas par 18 rubļiem, bet pārējās 12 pudeles pārdot un iedzīvoties par 96 rubļiem nepaspēja, jo pudeles izņēma milicijas darbinieki.

Apsūdzētā pilnībā savu vainu atzīst un apstiprina visu minēto, piebilstot, ka 1987. gada decembrī kopsummā iegādājusies 24 pudeles degvīna, no kurām 10 izmantojusi savām vajadzībām, bet pārējās 14 gribējusi pārdot.

Liecinieki apstiprinājuši, ka iegādājušies degvīnu pie apsūdzētās par šo summu. Viens liecinieks arī apstiprinājis, ka palīdzējis iegādāties 10 pudeles degvīna, bet nav zinājis, kādam nolūkam tās tiek pirktas.

Pētot tiesājamās personību, konstatēts, ka iepriekš nav sodīta, no iepriekšējās darba vietas tiek raksturota negatīvi, bijuši neattaisnoti darba kavējumi. No pašreizējās darba vietas raksturota pozitīvi, labi un kārtīgi veic savu darbu kā psihoneiroloģiskās slimnīcas sanitāre. Ar medicīnas slēdzienu atzīts, ka tiesājamā ir 2. pakāpes alkoholiķe un viņai nepieciešama piespiedu ārstēšana.

Šajā reizē padomju tiesnesis Andris Teikmanis ir noskaņots humāni un lemj tiesājamajai piespriest gadu un sešus mēnešus ilgu brīvības atņemšanu, sodu izciešot nosacīti, izņemtos 33 rubļus, kuri tika atsavināti notikuma vietā, konfiscēt valsts labā kā nepamatoti iegūtus līdzekļus un tāpat piedzīt 9,80 rubļus, kuri tika nelikumīgi iegūti iepriekš. Uzcītīgais padomju tiesnesis Andris Teikmanis nepiemirst arī lietiskos pierādījumus – 12 pudeles degvīna konfiscēt valsts labā…

***

Šo okupācijas varas kolaboranta Andra Teikmaņa taisīto spriedumu uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, bet nav jēgas – tāpat ir skaidri redzams, ka padomju tiesnesis ir bijis kārtīgs okupācijas varas kalps, centīgi pildījis tās norādījumus un padomju likumus, piespriežot sodus un mantas konfiskācijas par tādiem “noziegumiem” kā spekulācija un nelikumīga iedzīvošanās tik grandiozās summās kā desmiti, reizēm pat simti rubļu.

Turklāt, kas zīmīgi, vismaz publiski informācijas avoti rāda, ka pretēji Egila Levita 2014. deklarētajam Andris Teikmanis pat nedomā par savu okupācijas laika kolaboracionismu jebkādā veidā atzīt vainu vai lūgt kādam piedošanu. Vienīgā “piedošanas lūgšana” ir –savu darbošanos milicijā blēdīgi uzrādīt kā darbu “policijas pārvaldē”.

Novērtē šo rakstu: