Iesaki rakstu: 
Patiesībā ir briesmīgi noskatīties, ko alkatība var izdarīt pat ar neikdienišķu personību.
Ir tāda latviešu tautasdziesma:
„Vaj mēs krāsni mūrēsim
No šiem vara gabaliem?
Vēl vajaga, vēl vajaga,
Vēl vajaga sidrabiņa!
Vēl vajaga, vēl vajaga,
Vēl vajaga papīriņa!”
Acīmredzot jau toreiz, kad šī tautasdziesma radusies, latviešiem ir bijuši cilvēki, kuriem vienmēr ir par maz. Lai cik daudz Dievs viņiem būtu devis, viņiem vienalga „vēl vajaga, vēl vajaga”. Un ne pašu sūrā, godīgā darbā nopelnīta, bet – no citiem.
Vajaga pulksteņus, vajaga iekārtot savus bērnus darbā savā kancelejā, vajaga riekstkoka mēbeles un lustras uz nodokļu maksātāju rēķina, vajaga nepelnītus tūkstošus par Liepājas vēja izpēti, vajaga zemi Jūrmalā, vajaga labāku mersedesu uz to pašu reņģēdāju rēķina.
Vajaga, vajaga, vajaga – un turieties, jūs, skauģi, kas nesaprot, ka vajaga taču! Cilvēki ar labāku atmiņu vēl atcerēsies to publisko histēriju, ko toreizējā valsts galva sarīkoja, kad viņai 2004. gadā pēc KNAB iejaukšanās neizdevās pakampt pusmiljonu vērtu zemesgabalu Dubultos.
Tagad jau atkal kaut ko vajaga – un alkatība spēj tā aizmiglot prātu un sirdsapziņu, ka kundzei, izskatās, pat prātā neienāk, ka likums attiecas arī uz viņu.
Nē, vēl vajaga, vēl vajaga, un tas ir pāri visam. Vajaga tā, ka melns gar acīm metas un jebkādas morāles normas izzūd. Vajaga tā, ka šim mērķim visi līdzekļi ir labi.
Pat pirms piecdesmit gadiem nomirušais bērniņš alkatības un iekāres apdullinātajai kundzei izrādījies pietiekami noderīgs, lai šo nevainīgo dvēselīti piesauktu kā pamatojumu, kāpēc lielmātei bija tik nepieciešams savu privātsekretāri paklusām sūtīt pie Ušakova un Co., lai izprasītu „pienācīgu” kapavietu „pienācīgā” vietā. Un, kad šie norādīja uz likuma normām, blēdībā iesaistīt Valsts prezidenta kanceleju. Pat šis bērniņš nu tiek piesaukts kā apbedījamais vietā, kas oficiāli – lai sekmīgi izdotos likumu apiet ar līkumu - tika pieprasīta „bijušo prezidentu apbedīšanai”.
„Kādā Monreālas skaistās Mount Royal kapsētas nogāzītē ir vientuļš mazs kapiņš, ko neviens gadiem ilgi neapciemo,” pamatojot savu iekāri, publiski skaidro bijusī Valsts prezidente. Alkatība ir tik pārņemoša, ka liek mātei publiski paziņot – viņa gadiem ilgi nav uzskatījusi par nepieciešamu sava bērna kapa apciemošanu. Pat izmantot to kā argumentu kārotās mantas iegūšanai. Kaut, lai jau uz rītdienu nopirktu aviobiļeti uz Monreālu (ar vienu pārsēšanos), pietiek ar 1823 eiro.
Mīļie, jaukie Saeimas deputāti, varbūt jūs tiešām varētu uz ātru roku ierakstīt klāt likumā dažus vārdus, lai bijušie prezidenti varētu izvēlēties vietu, kur viņi – ja jau vajaga, vajaga, vajaga – vēlas atdusēties? Kaut septiņvietīgu, kaut piecdesmitvietīgu? Lai alkatības pārņemtā kundze dabū savu?
Jo citādi – kaut kad jau viņa atgūsies, un tad... Ne velti kristiešu tradīcijā negausība, mantkārība, iekāre un lepnība ir septiņu nāves grēku vidū. Tās aptumšo prātu, liek darīt un runāt lietas, kas atjēdzoties to pārņemtajam liek šausmināties.
„Kā tagad mums savu bērnu guldīt kapa vietā, kas ir tikusi apgānīta ar naidu, dusmām un skaudību no savas tautas puses un pat ar apvainojumiem par noziedzīgu rīcību?” publiski jautā eksprezidente. Alkatības un lepnības pārņemtajai iekāres karstumā pat prātā neienāk sev pajautāt – kam gan jāvalda cilvēka galvā un sirdī, lai gribētu savu bērnu apglabāt izkrāptā, izblēdītā zemē?
Bet kaut kad taču atjēgsies...
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
