Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Patiesībā ir briesmīgi noskatīties, ko alkatība var izdarīt pat ar neikdienišķu personību.

Ir tāda latviešu tautasdziesma:

„Vaj mēs krāsni mūrēsim

No šiem vara gabaliem?

Vēl vajaga, vēl vajaga,

Vēl vajaga sidrabiņa!

Vēl vajaga, vēl vajaga,

Vēl vajaga papīriņa!”

Acīmredzot jau toreiz, kad šī tautasdziesma radusies, latviešiem ir bijuši cilvēki, kuriem vienmēr ir par maz. Lai cik daudz Dievs viņiem būtu devis, viņiem vienalga „vēl vajaga, vēl vajaga”. Un ne pašu sūrā, godīgā darbā nopelnīta, bet – no citiem.

Vajaga pulksteņus, vajaga iekārtot savus bērnus darbā savā kancelejā, vajaga riekstkoka mēbeles un lustras uz nodokļu maksātāju rēķina, vajaga nepelnītus tūkstošus par Liepājas vēja izpēti, vajaga zemi Jūrmalā, vajaga labāku mersedesu uz to pašu reņģēdāju rēķina.

Vajaga, vajaga, vajaga – un turieties, jūs, skauģi, kas nesaprot, ka vajaga taču! Cilvēki ar labāku atmiņu vēl atcerēsies to publisko histēriju, ko toreizējā valsts galva sarīkoja, kad viņai 2004. gadā pēc KNAB iejaukšanās neizdevās pakampt pusmiljonu vērtu zemesgabalu Dubultos.

Tagad jau atkal kaut ko vajaga – un alkatība spēj tā aizmiglot prātu un sirdsapziņu, ka kundzei, izskatās, pat prātā neienāk, ka likums attiecas arī uz viņu.

Nē, vēl vajaga, vēl vajaga, un tas ir pāri visam. Vajaga tā, ka melns gar acīm metas un jebkādas morāles normas izzūd. Vajaga tā, ka šim mērķim visi līdzekļi ir labi.

Pat pirms piecdesmit gadiem nomirušais bērniņš alkatības un iekāres apdullinātajai kundzei izrādījies pietiekami noderīgs, lai šo nevainīgo dvēselīti piesauktu kā pamatojumu, kāpēc lielmātei bija tik nepieciešams savu privātsekretāri paklusām sūtīt pie Ušakova un Co., lai izprasītu „pienācīgu” kapavietu „pienācīgā” vietā. Un, kad šie norādīja uz likuma normām, blēdībā iesaistīt Valsts prezidenta kanceleju. Pat šis bērniņš nu tiek piesaukts kā apbedījamais vietā, kas oficiāli – lai sekmīgi izdotos likumu apiet ar līkumu - tika pieprasīta „bijušo prezidentu apbedīšanai”.

„Kādā Monreālas skaistās Mount Royal kapsētas nogāzītē ir vientuļš mazs kapiņš, ko neviens gadiem ilgi neapciemo,” pamatojot savu iekāri, publiski skaidro bijusī Valsts prezidente. Alkatība ir tik pārņemoša, ka liek mātei publiski paziņot – viņa gadiem ilgi nav uzskatījusi par nepieciešamu sava bērna kapa apciemošanu. Pat izmantot to kā argumentu kārotās mantas iegūšanai. Kaut, lai jau uz rītdienu nopirktu aviobiļeti uz Monreālu (ar vienu pārsēšanos), pietiek ar 1823 eiro.

Mīļie, jaukie Saeimas deputāti, varbūt jūs tiešām varētu uz ātru roku ierakstīt klāt likumā dažus vārdus, lai bijušie prezidenti varētu izvēlēties vietu, kur viņi – ja jau vajaga, vajaga, vajaga – vēlas atdusēties? Kaut septiņvietīgu, kaut piecdesmitvietīgu? Lai alkatības pārņemtā kundze dabū savu?

Jo citādi – kaut kad jau viņa atgūsies, un tad... Ne velti kristiešu tradīcijā negausība, mantkārība, iekāre un lepnība ir septiņu nāves grēku vidū. Tās aptumšo prātu, liek darīt un runāt lietas, kas atjēdzoties to pārņemtajam liek šausmināties.

„Kā tagad mums savu bērnu guldīt kapa vietā, kas ir tikusi apgānīta ar naidu, dusmām un skaudību no savas tautas puses un pat ar apvainojumiem par noziedzīgu rīcību?” publiski jautā eksprezidente. Alkatības un lepnības pārņemtajai iekāres karstumā pat prātā neienāk sev pajautāt – kam gan jāvalda cilvēka galvā un sirdī, lai gribētu savu bērnu apglabāt izkrāptā, izblēdītā zemē?

Bet kaut kad taču atjēgsies...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...