Vēlēšanas galā. Un kas tālāk?

Otrkārt, vismaz diviem no trim mūsu pašmāju oligarhiem šie vēlēšanu rezultāti tiešām ir milzīgs trieciens. Un ne tikai par nesaņemtajām balsīm ir runa. Andra Šķēles viņam neraksturīgā nespēja zaudējuma rūgtumā paklusēt un Aināra Šlesera pārdurtā balona paskats jau pēcvēlēšanu naktī uzskatāmi parādīja, ka trieciens ir daudz pamatīgāks.

Šķēlem nu acīmredzami ir beidzot kļuvis skaidrs, ka viņa oficiālā atgriešanās politikā un lēmums par apvienošanos ar pilnīgi citu ideoloģiju – ja šādu vārdu vispār var lietot attiecībā uz katru vēlēšanu gaidās citādi sagriežošos Šleseru un Co. – pārstāvošo LPP/LC ir viņa radītajai un izlolotajai Tautas partijai nesuši tikai postu. Daudz nekļūdīsimies, uzskatot, ka gluži kā Tarass Buļba dēlu, arī Andris Šķēle savu partiju gan dzemdēja, gan nu arī ir lielā mērā piebeidzis.

Pusabsorbētās, identitāti zaudējušās Tautas partijas vadībai vairs nav, ko piedāvāt pragmatiskajām partijas nodaļām, – un miniet nu paši, cik ilgi tās paliks uzticīgas Mākoņu iemītniekam, kurš, kā izrādās, zemes norises vairs nespēj ne kontrolēt, ne ietekmēt. Savukārt ar pašu patriarhu acīmredzami ir noticis tas pats, kas ar, piemēram, Mihaelu Šūmaheru.

Kā? Vienkārši – cilvēkam nepietika ar iepriekšējiem sasniegumiem un leģendu, kas varēja dzīvot ilgi pēc viņa aktīvo sporta (politikas) gaitu beigām; ignorējot vecumu un spēju kritumu, sagribējās vēl vienu čempiona titulu (labus panākumus vēlēšanās), – un nu piedzīvotais krahs ir tāds, ka atšķirībā no Šūmahera Šķēles vecumā, ar viņa biogrāfiju no šāda trieciena ir diezgan pagrūti, ja ne neiespējami atgūties. Šķēles laiks patiešām ir beidzies – neatkarīgi no tā, vai viņš pats to saprot vai vēl ne.

Protams, viegli nav arī Šleseram, lai cik viņš būtu pieradis pēc katra zaudējuma sasparoties un mēģināt izdomāt ko jaunu. Un ne jau tikai tāpēc, ka klusībā jāatzīst: pretēji labi zināmajai anekdotei ezi ar dzeloņdrāti sakrustot nevar, un no gaidītās „AŠ kvadrātā” sinerģijas sanācis kas pilnīgi cits – patiesībā viņi ar Šķēli ir aizbaidījuši viens otra tradicionālos vēlētājus, un vismaz šleseriešiem vēlēšanas bez Šķēles būtu devušas nebūt ne sliktākus, varbūt pat labākus rezultātus. (Turklāt nu liesajā pīrādziņā vēl nāksies dalīties ar tautpartijiešiem.)

Arī Šleseram negūtās balsis un mandāti ir tikai zaudējumu redzamā daļiņa. Vēl vairāk nekā pērnais satiksmes ministra posteņa zaudējums jaunie Saeimas vēlēšanu rezultāti viņam atņem priekšpēdējās atliekas no tā varas resursa, kas ļāva ne tikai celt gaisa pilis, bet arī uz valsts rēķina barot savus taustekļus un taustekļu taustekļus, – smagi kļūdās tie, kas domā, ka jaunievēlētajiem „ideālistiem” to visu nevajadzēs pašiem. Redzēsim, vai kāpurķēdes pazaudējušiem buldozeriem, kuri pat Rīgas domē nespēja pavadīt ierasto darba laiku, būs piemērots nebūt ne īpaši aizraujošais likumdošanas darbs Saeimā.

Tiktāl – par lielajiem zaudētājiem, bet ir jau vēl arī mazie, kuriem no šo vēlēšanu rezultātiem lielā mērā bija atkarīgas tuvāko gadu labklājības izredzes (Šķēlem un Šleseram, kā saprotat, šādu problēmu nav). Grūti aprēķināt, kādus reālos zaudējumus zaudēto auditoriju un lasītāju/skatītāju uzticības ziņā ir zaudējusi kāda krievvalodīgā avīze un kāds latviešu TV kanāls, kas uz Labās Latvijas kārti bija likuši ļoti, ļoti, ļoti lielas likmes, bet nu paliek pie pietiekami sasistas siles, – televīzija gan jau izkulsies, bet kādiem preses izdevumiem šis vēlēšanu iznākums var būt praktiskā plāksnē ļoti nepatīkams. Tāpat arī Guntim Ulmanim nieze pamēģināt kaut ko vēlreiz ir bijusi pārāk neizturama, – un cilvēks neizmantoja iespēju palikt vēsturē kā puslīdz cienīts atjaunotās Latvijas valsts pirmais prezidents.

Tāpat lielāko izgāšanos mūžā ir piedzīvojis PLL kampaņas veidotājs Ēriks Stendzenieks – protams, badu tāpēc nemirs, taču viņa biznesam šis krahs var būt ilgtermiņā visletālākais. Tas, kā VL-TB/LNNK vispār bez reklāmas kampaņas ir sasniegusi faktiski tādus pašus rezultātus kā PLL, visiem Stendzenieka esošajiem un potenciālajiem klientiem rāda: reklāmista metodes, kas būtībā ir balstījušās uz totālu cinismu un auditorijas uzskatīšanu par divkājainu aitu baru, šeit un tagad vairs nestrādā, – tad kāpēc gan par tām maksāt?

Turklāt fakts, ka reklāmists visu priekšvēlēšanu laiku bija pārvērties par PLL ideju kvēlāko aizstāvi, ar putām uz lūpām skrienot pat pa priekšu lokomotīvei, t.i. jau pieminētajam buldozeram, var izspēlēt vēl kādu ļaunu joku, – Šleseram, šķiet, tuvākajā nākotnē var arī nebūt pietiekami daudz valsts/pašvaldības resursu, lai atalgotu ne pārāk veiksmīgo, bet tomēr sunisko lojalitāti, savukārt demonstrētā tuvība zaudētājiem mūsu pietiekami pragmatiskajā sabiedrībā attiecībās ar citiem klientiem var nospēlēt nebūt ne veicinošu lomu.

Ak, jā, bet vēl jau mums ir arī uzvarētāji – ja viņus pašreizējā situācijā var tā saukt. Viņu lielā nelaime savukārt ir tā, ka nu tik tauta lielā vienprātībā no viņiem gaida to, ko rakstniece Nora Ikstena vēlēšanu naktī Dienas portālam bija jauki naivi izteikusi ar vārdiem: „Vispirms vienoties par galveno  – pieņemt budžetu, kas sekmētu normālu cilvēcīgu attīstību, kas nevienu nepazemotu, vai tā būtu izglītība, kultūra, veselība. No nulles punkta, manuprāt, esam jau izkļuvuši, un šīs lietas var normāli sakārtot.”

Un te ir nelaime – budžets, no kura būs jānocērp vismaz 350 miljonu, nu nekādi un nu nevienam nenodrošinās nekādu normālo cilvēcīgo attīstību, – jo tas vienkārši nav iespējams. Papildus tam jāņem vērā arī uzvarētāju īpatnības – gan tas, ka shēmotāju un kārotāju uz amatiem tur viennozīmīgi ir nesalīdzināmi vairāk par pašiem amatiem, gan tas, ka mēs vēl redzēsim dieva zīmes ar visiem savēlētajiem kristovskiem un viņam līdzīgajiem – tiem, kas māk tikai ļerkstēt, bet strādāt gan ne, gan tas, ka trešais latvju oligarhs nekur jau nav pazudis un joprojām vēlēsies kā savu biznesa interešu ievērošanu, tā nejauko prokuroru savaldīšanu un līdzīgus „sīkumus”.

Ar vārdu sakot, ja kāds domā, ka no šodienas sāksies jauna un skaista dzīve, – tā nebūs. Bet interesanti būs noteikti – gan zaudētājiem, gan uzvarētājiem, gan mums visiem.

Novērtē šo rakstu: