Vēlēšanas nāk, laiks arī man pielīmēties Ukrainas tēmai
Vita Anda Tērauda, Attīstībai/Par27.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 28. februārī parakstīja savas valsts pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā. Eiropas parlaments 1. martā ar 637 balsīm par, 13 pret un 26 atturoties pieņēma rezolūciju par atbalstu ES kandidātvalsts statusa piešķiršanai Ukrainai un par stingrākām sankcijām pret Krieviju. Pēc tam 8. martā Eiropas Savienības Padome vienbalsīgi atbalstīja Ukrainas pieteikuma nodošanu Eiropas Komisijai vērtēšanai.
Ceļš uz ES dalībvalsts statusu ir garš. Latvijai tas prasīja gandrīz 10 gadus, no pieteikuma iesniegšanas brīža 1995. gada 27. oktobrī līdz uzņemšanai 2004. gada 1. maijā.1 Arī Ukrainas ceļš nebūs vienkāršs. Šobrīd EK veic izvērtējumu, vai Ukraina atbilst Kopenhāgenas kritērijiem2 un vai ir iespēja turpināt sarunu procesu. Kritēriji ietver sevī funkcionējošu tirgus ekonomiku, spēju efektīvi piemērot noteikumu standartus un politiku, kas veido ES tiesību aktu kopumu un stabilas iestādes, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības.
Kad Eiropas Komisija būs beigusi izvērtējumu, notiks atkārtots balsojums ES Padomē par sarunu atvēršanu un kandidātvalsts statusa piešķiršanu. Balsojumam jābūt vienprātīgam. Pievienošanās sarunu pamatu veido 35 darba virzieni – tā saucamais „acquis communitaire”. Saskaņā ar to kandidātvalstīm ir jāpielāgo sava administratīvā un institucionālā infrastruktūra, jāsaskaņo valsts tiesību akti ar ES tiesību aktiem šajās jomās.
Ukraina ir īpašā situācijā – tā šobrīd aizstāv Eiropas vērtības kara laukā. Aizstāv savas un mūsu tiesības dzīvot valstī un valstu savienībā, kurā demokrātijas un labklājības pamatu veido Kopenhāgenas kritēriji. Šai gadījumā ES Padome, pieņemot lēmumu, nedrīkst akli turēties pie birokrātiskām praksēm - ir jārod ceļš kandidātvalsts statusa piešķiršanai arī apstākļos, kad karadarbības dēļ nav iespējams nodrošināt tādu pat Eiropas Komisijas izvērtējumu, kā citām kandidātvalstīm miera laikos.
Komisijai izvērtējums par kandidātvalsts statusa piešķiršanu ir jāveic paātrināti, kā arī analītiski jāpieiet jautājumam – kā atvērt sarunas ar valsti, kuras primārais fokuss ir nevis administratīvās un institucionālās reformas vai valsts tiesību aktu saskaņošana, bet gan valsts suverenitātes saglabāšana. Daudzgadīgs sarunu process, kas tikai tālā nākotnē vainagojas ar uzņemšanu Eiropas Savienībā, nav piemērots risinājums Ukrainai.
Ir jāmeklē ceļš, kā valsts pēckara rekonstrukcijai virzīties uzreiz ES dalībvalstij atbilstošā administratīvā, institucionālā un tiesiskā ietvarā, lai varētu pakāpeniski pavērt ES dalībvalsts statusa radītās iespējas, negaidot maģisko mirkli, kad absolūti viss būs 100% sasniegts. Ukrainas integrācija Eiropas Savienībā nav atliekama līdz sarunu procesa beigām. Ir jādefinē posmi, pēc kuru veiksmīgas noslēgšanas Ukrainai paveras arvien jaunas iespējas un veidojas ciešākas saites Eiropas saimē.
Atslēga Ukrainas nākotnes dalībai Eiropas Savienībā ir viedi veidota pēckara rekonstrukcijas programma. Tā jārealizē saskaņā ar ES definētajām nākotnes politikām - zaļo kursu un digitalizāciju. Tas nodrošinās iespēju atbrīvoties no fosilā kurināmā atkarības un spert platu soli ekonomikas modernizācijas virzienā, lai pilnvērtīgi integrētos Eiropā.
Ukraina ir ilgi cīnījusies, lai izskaustu korupciju un izveidotu uz caurspīdīgiem, taisnīgiem un vienlīdzīgiem noteikumiem balstītu tirgus ekonomiku iekšzemē. Pamata makroekonomiskā stabilitāte tika sasniegta, ekonomikai 2016. gadā atgriežoties pie izaugsmes reālajā izteiksmē. Pēc Eiromaidāna ar aktīvu pilsoniskās sabiedrības iesaisti un Rietumu atbalstu tika izveidotas jaunas pretkorupcijas aģentūras.
Tomēr vērā ņemami rezultāti pagaidām izpalikuši, tādēļ pēckara rekonstrukcijā īpaša uzmanība pievēršama tiesiskuma reformām, bez kurām pilntiesīga dalība ES nav iedomājama. Eiropas Savienības iekšienē jau pastāv nopietnas domstarpības par tiesiskuma ievērošanu dalībvalstīs. Šī iekšējā ES tiesiskuma krīze daudzām dalībvalstīm var radīt šaubas par Ukrainas uzņemšanu steidzamības kārtā - tā nedrīkst notikt uz tiesiskuma rēķina. Tieši otrādi - tiesiskuma stiprināšanai jākļūst par spēcīgu signālu, kas iezīmē Eiropas standartiem atbilstošas valsts pārvaldes nostiprināšanu pēc kara atdzimušajā Ukrainā.
Ukrainas iespējamā uzņemšana Eiropas Savienībā liek salāgot Eiropas augstās demokrātisko normu ambīcijas ar nepieciešamību ātri sniegt palīdzīgu roku kaimiņvalstij, kas cieš no asinsizliešanas, ko ar milzīgu nežēlību realizē agresors. Eiropā šāda karadarbība nav pieredzēta kopš Otrā pasaules kara, arī Eiropas Savienība ar tāda mēroga militāru agresiju saskaras pirmo reizi kopš tās izveidošanas.
Situācija prasa elastību un radošumu. Lai aizstāvētu valsti, kas vēlas būt demokrātiska un šobrīd ar asinīm maksā par tiesībām pašai lemt savu likteni, Latvijai un Eiropas Savienībai ir drosmīgi un no jauna jādefinē, kāds būs Ukrainas īpašais ceļš uz Eiropas Savienību.
1 https://www.mk.gov.lv/en/media/8834/download
2 https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=LEGISSUM:accession_criteria_copenhague
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
