Iesaki rakstu: 
Pēc vairāku lasītāju lūguma mēģināšu “izvilkt esenci” un īsi pamatot savu jau vairākkārt pausto viedokli par “vēlēšanām” mūsdienu Latvijā un to lomu Latvijas tautu pakļaušanā un iznīcināšanā.
1) Latvija kā valsts faktiski nepastāv. Pat neraugoties uz to, ka tā reģistrēta kā komercuzņēmums, Latvijai jau sen nav suverēnas valsts galveno pazīmju, proti:
a) nav robežu (izņemot austrumu virzienu),
b) nav savas naudas,
c) nav savas teritorijas (lielākā daļa mežu un zemju pieder ārvalstniekiem),
c) nav savas valdības (tā, kas ir, nepārstāv Latvijas tautu un tās intereses). Lai gan juridiski vara Latvijā pieder tautai (Satversmes 2.p.), faktiski – sadarbībā ar vietējiem, ASV apmācītiem un arī neapmācītiem kolaborantiem Latviju pārvalda no ārzemēm iesūtīti, tautai toksiski aģenti. Viņi ir izveidojuši un turpina veidot likumisko bāzi Latvijas teritorijas attīrīšanai no pamatiedzīvotājiem,
d) nav savas armijas. Kopš Latvija ir iestājusies NATO, tās teritorijā atrodas svešzemju karaspēks, bet Latvijas armijas kareivji tā vietā, lai pildītu Latvijas militārās drošības garantu funkciju, piedalās visai apšaubāmās lielvalstu politiski ekonomiskajās, ciniskajās “spēlēs” Austrumos, dažkārt pat nogalinādami tur vietējos cilvēkus, kuri nekad un neko sliktu Latvijai nav nedz vēlējuši, nedz darījuši.
e) huntai iznīcinot ražošanu, LR jau sen ir padarīta par atkarīgu no saucamajiem “starptautiskajiem aizdevumiem” un vairs nespēj sevi apgādāt pat ar pārtiku. Faktiski – Latvija vēl spēj eksistēt tikai uz parāda, kurš jau tuvojas 20 miljardiem eiro. Atgādināšu, ka Latvija pirms trīsdesmit gadiem uzsāka savu “neatkarības” ceļu bez parādiem. Acīmredzami, ka Latvijas “likumīgā” valdība ir veikusi ļaunprātīgu ekonomisko sabotāžu pret valsti un tās iedzīvotājiem.
2) Vēlēšanas ir okupācijas administrācijas rīkots pasākums, lai piešķirtu leģitimitāti un solīdumu līdz šim paveiktajiem, pašlaik realizētajiem un nākotnē plānotajiem noziegumiem. Pierunājot tautu piedalīties “vēlēšanās”, hunta viltīgi noveļ atbildību par saviem noziegumiem un to sekām uz visu elektorātu, sak’, - tauta mūs ievēlēja, un mēs pildām tās gribu!
Uzmanību! Katrs, kurš piedalās okupācijas administrācijas rīkotajā pasākumā un “atdod savu balsi”, stiprina un atbalsta šo režīmu un kļūst līdzatbildīgs par tā veiktajiem noziegumiem!
3) Ar piedalīšanos LR administrācijas rīkotā pasākumā mēs atzīstam to par likumīgu un piešķiram šai kliķei autoritāti un svaru. Tas ir tikpat pretīgi, kā dot godu cilvēkam, kurš to nav pelnījis.
4) Huntai ir pilnīgi vienalga, par ko jūs “vēlēsiet”. Galvenais – lai jūs atnāktu! Viņiem ir vajadzīgs jūsu paraksts par savu pilnvaru nodošanu uz četriem gadiem kādai partijai vai cilvēkiem tajās; pārējo viņi paši “sakārtos”. Atceraties Viņķeli? Viņai piederēja antirekords kā visvairāk svītrotajam deputāta kandidātam. Un?! Vai tas traucēja viņai kļūt par veselības ministri?! Un no kurienes tāds Kariņš uzradās?! No kādas kloākas savulaik uznira V.Vīķe-Freiberga, kura tagad sludina piedalīšanos vēlēšanās?!
5) Tā saucamo “opozīcijas partiju” un “protesta balsojumu” mērķis ir piesaistīt un “atvilkt” uz vēlēšanām tos cilvēkus, kuri jau sen uz šo tukšo pasākumu ir nospļāvušies un tajā piedalīties neplāno. Tāda loma savulaik bija nelietīgajam Kaimiņam. Jāatzīst, ka šī diemžēl bija visspožāk nospēlētā loma viņa karjerā, kā rezultātā uz vēlēšanu iecirkņiem devās pat tādi cilvēki, kuri to nebija darījuši jau sen. Rezultātā Latvijas politisko mēslu vara tika stiprināta vēl uz četriem gadiem. Tagad ir uzradušies daudzi “kaimiņi”, kuru vienīgais mērķis ir nodrošināt savu materiālo labklājību nākamajos četros gados. Jo deputāti, kā zināms, ir “neaizskarami”, nav atsaucami un par savu darbību personiski nav atbildīgi. Iespējams, ka kāds no kandidātiem nav negodīgs. Tad viņš ir bezgala naivs un vientiesīgs. Kā aitiņa vilku barā...
Minēto apsvērumu dēļ es tev, draugs, iesaku septiņreiz apdomāt, pirms kādu pilnvarosi lemt savā vietā. Pēc tam būs par vēlu...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
