Vēlreiz par Krievijas izraisītā Ukrainas kara ekoloģiskajiem aspektiem

Nekas jauns šajā ziņā nav – ja krievi mestu atombumbu, viņi to iemestu Rīgas jūras līcī, lai izsauktu cunami visos virzienos, bet, ja gribētu panākt iespējami lielākus cilvēkresursu un ekonomiskos zaudējumus Latvijai – pārrautu Aizkraukles HESu, kura ūdens vilnis ar lielāko varbūtību pārrautu gan Ķeguma, gan Rīgas HESu dambjus, līdz 6–8 metru augsts vilnis sasniegtu Rīgu. Esmu pārliecināts, ka Latvijas militārie speciālisti visus šos scenārijus zina ļoti labi un iespējamu kara draudu gadījumā mūsu enerģētiķi samazinātu gan Aizkraukles, gan Rīgas HESa ūdens līmeni. 

Liela daļa no šī mana raksta ir atkārtošanās, bet sena paruna māca par atkārtošanos kā zināšanu māti.

Godīgi sakot, es neticu atomieroču izmantošanai šajā konkrētajā karā, pat ja karš izietu ārpus Ukrainas robežām (man šķiet, ka Krievijas atomieroči ir tikpat bezcerīgi novecojuši kā kritušās karavīru kaujas spējas). Galvenā problēma šobrīd ir humānā krīze, konvencionālais karš pilsētās un cilvēku upuri (turklāt abās pusēs – kādēļ būtu jāmirst Ukrainas pilsētu iedzīvotājiem vai jauniem Krievijas zaldātiem).

Tomēr pienācis laiks pievērst uzmanību ekoloģijas aspektam. Atkārtošos jautājumos par iespējamām kara nukleārām un ķīmiskām sekām.

Karš nozīmē ne tikai kritušos un ievainotos, karš nozīmē milzīgu dzīvības resursu samazināšanu planētai. Milzīgu piesārņojumu, bioloģiskās daudzveidības zudumu.

Krievijas armija jau vairākas reizes ir pienākusi pie Eiropas lielākās atomelektrostacijas Energodarā, kura  tiek dzesēta no Novo-Kahovkas HES ūdenskrātuves, kas ir lielākā ūdenskrātuve uz Dņepras. Energodarā bija apšaude, bija ugunsgrēks, taču vismaz pagaidām, šķiet, nekādas bīstamības nav – padomju gados būvētā atomelektrostacija spēj izturēt ne tikai konvencionālos ieročus, bet pat nelielu atombumbu, taču tā ir muļķu nedroša un pilnīgi nedroša pret dzesēšanas ūdens trūkumu. 

Dņepra ir dižākā Ukrainas upe, un vairāk nekā puse Ukrainas tiešām atrodas Dņepras baseinā. Dņepra ir 2201 km gara, sākas Krievijā Valdaja augstienē, itin tuvu Daugavas augštecei, tek caur Krieviju un Baltkrieviju, pie Dņepras atrodas tādas dižas pilsētas kā Smoļenska, Orša, Mogiļeva, Kijeva, Čerkasi, Kamjanske (agrāk Dņeprodzeržinska), Dnipro (agrāk Dņepropetrovska), Zaporižja un Hersona.

Uz Dņepras ir hidroelektrostaciju kaskāde – seši (var jau teikt, ka astoņi) lieli HESi ar lielām ūdenskrātuvēm. Bet, kā jau minēju, pie lielākās ūdenskrātuves – Novo Kahovkas HESa ūdenskrātuves atrodas Energodara – lielākā atomelektrostacija Eiropā. Un vēl tur ir milzu termoelektrostacijas. Atomelektrostaciju dzesē no Novo Kahovkas ūdenskrātuves. Ja nav ūdenskrātuves, ir nukleāra katastrofa. 

Tas, kas mani šajā karā visvairāk satrauc, ir krievu karavīra spējas pieņemt netradicionālus lēmumus. Ja krievu karavīram, nu, tādam, kam nejauši sanāca notriekt Malaizijas pasažieru lidmašīnu, sanāk nejauši ielaist raķeti kaut vienā no Dņepras HESiem, tad straume kā cunami vilnis, iespējams, aiznesīs visus HESus lejpus tam, Energodaras atomelektrostacija paliks bez dzesēšanas. Šāda scenārija gadījumā liela daļa Ukrainas, tai skaitā Krima un Donbass, būs neapdzīvojami. Visai ticamas spekulācijas internetā min, ka Energodaras katastrofa simtkārt pārsniegtu Černobiļas iznīcības jaudu.

Ja Krievijas armija ieņems Energodaru, no elektrostacijas aizmuks atomfiziķi un inženieri. 

Kara laika ziņām ticēt nedrīkst, bet informatīvajā telpā parādījās ziņas, ka daži Energodaras darbinieki jau esot nošauti un to, iespējams, paveikuši kadirovieši. Iedomājoties kādu no kadiroviešu gudriniekiem pie atomelektrostacijas pults, paliek baisi. 

Tas, kas mani patiesi satrauc, ir iespējamība, ka, Krievijas armijai karu zaudējot, kādam (cilvēkam, kura netradicionālā domāšana pieļauj Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu) var ienākt prātā nolaist Kahovkas HESu un avārijas sekas norakstīt uz ukraiņiem, proti, paziņot, ka ļaunumu izdarījuši paši ukraiņi.  

Otrs bažas raisošs scenārijs saistās ar ļoti bīstamajām, novecojušām, taču milzīgām Ukrainas ķīmiskām rūpnīcām, kas ražo minerālmēslus, amonjaku, pesticīdus, herbicīdus, plastmasu un citus ķīmiskus produktus no ogļūdeņražiem. Ukraina ir viena no lielākajām labības ražotājām pasaulē, bet minerālmēslus un pesticīdus ražo pati. Problēma ir apstāklī, ka Ukraina nav investējusi šo rūpnīcu drošībā, jo Ukrainai vismaz no 2014. gada bija pilnīgi citas prioritātes finansiāliem tēriņiem. 

Un tomēr – tieši pesticīdu un minerālmēslu rūpnīcas Ukrainā var kļūt par Eiropas lielāko ekoloģisko katastrofu. 

Pamatošu to  vēsturiski.

Absolūti lielākā pasaules avārija ir notikusi Indijā, Bopalā 1984. gadā, naktī no 2. uz 3. decembri. Gāzes sprādziens notika Union Carbide India Limited pesticīdu rūpnīcā, sprādziena rezultātā cilvēki tika pakļauti galvenokārt metilizocianāta ietekmei. Indijas valdība apstiprināja 3787 nāves gadījumus, vēl 8000 cilvēku nomira divu nedēļu laikā. Tika reģistrēti 558 125 cietušie, no kuriem 38 478 bija guvuši smagas traumas. 

Neesmu atradis pietiekamu apstiprinājumu informācijai, ka Indijas rūpnīcu bija būvējuši padomju speciālisti, bet mani kolēģi tā apgalvo. Un šai rūpnīcai esot dvīņumāsas rūpnīca Ukrainā.

Pesticīdi ir globāli lielākā inde. Ļoti līdzīgi antibiotikām, tikai antibiotikas mēs mērām miligramos, bet pesticīdus – miljonos tonnu. Pilnīgi pietiktu ar kādas rūpnīcas notekūdeņu sistēmas iznīcināšanu, lai Melnā jūra paliktu bez dzīvības uz ilgāku laiku, arī bez atpūtniekiem. Melnā jūra nav tikai Krievija un Ukraina, bet arī Gruzija, Turcija, Bulgārija, Rumānija. Neesmu pārliecināts, bet liela pesticīdu katastrofa Ukrainā, manuprāt, indes noplūdes ziņā veiksmīgi sasniegtu arī Vidusjūru.

Ukrainā ražotais amonija nitrāts kombinācijā ar citām vielām ir sprāgstviela. Laiku pa laikam uz zemeslodes amonija nitrāta noliktavas ir uzsprāgušas, radot mazai atombumbai līdzīgu efektu. Plašāk pazīstamais sprādziens pēdējos gados noticis Teksasas štata Vestas pilsētiņā ASV 2013. gada 17. aprīlī, kad minerālmēslu tirdzniecības firmas West Fertilizer Company noliktavā nogranda sprādziens, nogalinot 15 un ievainojot 160 cilvēkus, pilnībā iznīcinot 150 apkārtesošās mājas. Visā pasaulē sprādziena brīdī seismologi reģistrēja iespējamu zemestrīci. Jāteic, noliktava bija paredzēta tikai amonija nitrāta un citu minerālvielu tirdzniecībai apkārtējiem fermeriem, tātad tā bija nesalīdzināmi mazāka par jebkuru rūpnīcu vai pārkraušanas termināli.

Šad un tad amonija nitrāts tiek izmantots teroraktos. Lielāko teroristisko uzbrukumu, izmantojot amonija nitrātu, 1995. gada 19. aprīlī ASV Oklahomsitijā iepretī Murraha federālajam namam veica Timotijs Makveits un Terijs Nikolss. Viņi uzspridzināja ar amonija nitrāta spridzekli piekrautu kravas automašīnu. Sprādzienā gāja bojā 168 cilvēki, bet 680 tika ievainoti.

No 94% amonija nitrāta kopā ar 6% mazuta bija radīta arī Anneša Bēringa Breivīka konstruētā bumba, kas 2011. gada 22. jūlijā tika uzspridzināta toreizējā Norvēģijas premjerministra Jena Stoltenberga (šobrīd NATO ģenerālsekretāra) rezidences priekšā Oslo. Sprādzienā gāja bojā 8 cilvēki, bet 209 guva ievainojumus. Annešs Bērings Breiviks, iegādājoties amonija nitrātu, bija uzrādījis personas apliecību un parakstījies, ka lietos to tikai dārziņa mēslošanai.

2011. gada 7. septembrī Deli sprāga līdzīga bumba, sprādzienā bojā gāja 17, bet tika ievainoti 76 cilvēki. Vēl divi sprādzieni ar divu minūšu intervālu 100 metrus viens no otra 2013. gada 21. februārī nogranda Indijā, Haiderabadā, Dilsukhnagaras tirdzniecības centrā. Bojā gāja 17 cilvēku, un vismaz 117 tika ievainoti.

Patiesībā stāsts par nitrātiem ir viens no Ukrainas kara aizkadra stāstiem. Es nezinu, cik lielā mērā Ukrainas lauksaimniecība ir saistīta ar Krievijas lauksaimniecību, bet abām valstīm pēc 2014. gada ir neatrisinātas minerālmēslu un lauksaimniecības tehnikas problēmas. No mediķa viedokļa katrs trešais slāpekļa atoms mūsdienu cilvēka ķermenī ir nācis no nitrātu mēslojuma. Pašlaik pasaules lauksaimniecība patērē gandrīz desmitreiz vairāk nitrātu nekā pirms trīsdesmit gadiem. Ražas ir lielākas, fermeri laimīgi. Cilvēka organismā nitrāti nonāk kā augu vai dzīvnieku olbaltumvielas. Mūsdienās aptuveni 40–60% ražas tiek izaudzētas, tikai balstoties uz komerciāli iegādātu nitrātu mēslojumu, bet tikai 8% no zemeslodes ražas iegūst, neizmantojot slāpekļa minerālmēslus nemaz. Tiek uzskatīts, ka nitrātu mērķtiecīgā lietošanā ukraiņi ir globālie līderi. 

Trešā būtiskā globālās ekoloģiskās katastrofas sastāvdaļa ir kara radītais piesārņojums. 

Lai nu par ko nedomā militāristi, tad nemaz nedomā par ekoloģiju, tādēļ karš vienmēr saistās ar raķešu degvielas noplūdēm, lielu enerģijas rezervuāru (naftas produktu) bumbošanu, iznīcināšanu, dedzināšanu, noplūdi. Neatkarīgi no kara iznākuma globālais kaitējums gan ķīmiskā piesārņojuma veidā, gan neprātīgā siltumnīcas gāzu emisijā būs ļoti liels, nesalīdzināms ar Krievijas un Ukrainas jau tā nesaprātīgo rīcību planētas piesārņošanā.

Kāpēc es jums to stāstu? Man ir neliela cerība, ka manu rakstu izlasīs kāds no politiķiem, kas piesārņojuma jautājumu aiznesīs līdz Hāgas tiesai vai vismaz – Putina un Makrona sarunām.

Novērtē šo rakstu: