Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Protams, naivi cerēt, ka Latvijas zīmola/brenda veidošanā priekšroka tiks dota veselā saprāta diktētai loģiski racionālai attieksmei un gudras tautas konsolidētai rīcībai, bez tukšām debatēm vienojoties par galveno, valsts „piāram” iesakot mūsu vislielākās vērtības, acīmredzamo savdabību un unikālumu uz pārējās pasaules fona.

Labi zināms, ka mums ir tādas vērtības un pārējās zemes Latviju var apskaust daudzējādā ziņā. Naivi ir aizmirst par kultūras sistēmiskumu. Nemēdz notikt tā, ka kāds atsevišķs kultūras segments (respektīvi, brendings, zīmolvedība) attīstās citādāk nekā pārējie segmenti, kuru virzībā pie mums veselā saprāta klātbūtni visbiežāk nevar konstatēt. Ne velti sena gudrība māca: kāda tauta, tāda tās kultūra, kāda tauta, tāda tās valdība un valsts. Tagad ir jāsaka: kāda tauta, tāda tās zīmolvedība.

Latvieši nekad nav pratuši pievērsties galvenajam un būtiskajam. Šīs latviešu prāta iezīmes ir sen novērtētas, un tās savā laikā ļoti kaitināja tādus tautas patriotus kā Raini, Andrievu Niedru. Par to saudzīgi rakstīja Augusts Bīlenšteins - viens no vācbaltu intelektuālās elites inteliģentākajiem pārstāvjiem. Savukārt mūsdienās paškritiski izteicies Imants Lancmanis, novēroto ilustrējot gleznā „Latvija muļķības, naida, skaudības, slinkuma, alkatības, baudkāres un nodevības ielenkumā”(1998).

Turklāt latvieši vairāk ir taktiķi nekā stratēģi. Taktiķi ir nepacietīgi. Viņi vēlas „izbaudīt” (tā šodien latvieši kaismīgi purpina pat par hipotekārā kredīta ņemšanu bankā) rezultātu tūlīt, proti, otrā rītā „uz brokastu laiku”, kā „trešās atmodas” sākumā par tautiešu nepacietību smējās profesors Juris Bojārs. Tūlīt otrā rītā uz brokastu laiku toreiz mēs gribējām neatkarību. Tagad katrs latviešu biznesmenis tiecas nekavējoties sevi ieraudzīt miljonāru sarakstā. „Zīmolvedības fani” vēlas pēc iespējas ātrāk Rīgā „nokāst” ārzemju tūristus.

Stratēģi ir pacietīgi. Viņi zina, ka savu projektu rezultātu var nepiedzīvot. Nenākas šaubīties, valsts zīmola/brenda veidošana ir stratēģisks pasākums, un nopietni rezultāti nav iedomājami bez pacietības un otrā rītā uz brokastu laiku. Turklāt taktiķu slimīgi jūsmīgā kņada un nervozā dīdīšanās (lai ātrāk apmierinātu savu alkatību) var tikai visu sabojāt (par teritoriālā mārketinga iedabu šo rindu autoram jau bija iespēja izteikt viedokli /1/). Ne velti vietējās zīmolvedības patrons un patriarhs Latvijas Institūta direktors, īsts „Amerikas latvietis”, Ojārs Kalniņš uzsver lietas nopietnību: „Valsts zīmols – tā ir valsts reputācija”/2/.

Tiesa, direktors nenoliedz, ka Latvijas tēls (atbilstoši savai kompetencei viņš pret terminiem „tēls” un „zīmols” izturās kā pret sinonīmiem) pašlaik ir miglā tīts, jo neviens tā arī īsti nezina, kas tas ir un kas to veido. Kalniņa kungs domā, ka vispār valstij nevar būt viens tēls, to veido vairāki tēli – ekonomika, kultūra, daba, zinātne, ārpolitika, sabiedrība, aizsardzība, infrastruktūra. Koncentrējot visu savu intelektuālo potenciālu un joprojām nepūloties tēlu teorētiski nošķirt no zīmola/brenda, amerikāņu kultūrā adaptētais direktors Kalniņš publikai skaidro, ka zīmols ir tas, ko mēs gribam, lai citi par mums zina: kas mēs esam, ar ko lepojamies, kur ejam, ko piedāvājam un ko no mums sagaidīt.

Šajā ziņā viņam ir pilnīga taisnība. Latviešu tautas un Latvijas nācijas reputācijas stabilitāte vispirms un galvenokārt ir atkarīga no mums pašiem un no tā, kā mēs izturamies pret savu kultūru un valsti.

Ojāra Kalniņa skaidrojumiem ir noteikts zemteksts. Kā zināms, valsts uzturēšana prasa ideālismu no tiem cilvēkiem, kuri vēlas uzņemties atbildību par valsts iedzīvotāju likteni. Valsts bez ideālisma, patriotiskas un nesavtīgas vēlmes kalpot sabiedrības interesēm nav praktiski iespējama. Bet mums šajā ziņā ir rūgtas un, tā vien šķiet, nepārvaramas problēmas. Ideālisma vietā mūsu valstī dominē savtīga alkatība un cinisms. Turklāt totālas garīgās obskurācijas un morālās degradācijas apstākļos varam mocīties daudzus gadu desmitus un pat gadsimtus, kā tas notika ar Romas impēriju, Bizantiju.

Tautas attieksme pret savu kultūru mēdz būt dažāda. Piemēram, tiek uzskatīts, ka franču un vācu tautas attieksme ir egocentriska. Viņi savu kultūru uzskata par vislabāko pasaulē. Egocentriskā psiholoģija stimulē pārspīlējumus. Arī latvieši savu kultūru uzskata par vislabāko. Noteikti par vislabāko Latvijā, drosmīgi liekot ebrejiem, krieviem, poļiem atmest savu kultūru un cittautiešiem pārņemt latviešu kultūru.

Visiem ir skaidrs, ka egocentrisms nav tā viscēlākā tautas īpašība. Nākas tāpēc atcerēties kultūras vērtēšanas tradicionālās metodes: pirmkārt, „iepazīsti pats sevi” un, otrkārt, „saglabā pats sevi”. Abas metodes var būt noderīgas cīņai pret egocentrismu. Taču var būt noderīgas arī savas pašapziņas celšanai. Turklāt apstākļos, kad nav īsti skaidrs, kurš atbild par morāli – valsts vai tirgus, kā nesen stāvokli bijušajās sociālisma zemēs vērtēja Aleksandrs Solžeņicins.

Pašapziņas izpratnei un novērtējumam lieliski noder pašizziņa – „iepazīsti pats sevi”. Pašizziņa ir gan ētikas, gan loģikas problēma: pareizas domāšanas problēma un morāli pareizas dzīvošanas problēma. Pašizziņas formas mēdz būt dažādas; vieniem dominē loģiskās refleksijas, otriem – irracionālā intuīcija, trešajiem – emocionālā afektācija.

Iespējams, Latvijā daudzi no visas sirds šodien ne tik daudz tiecas „iepazīt pašam sevi” un „saglabāt pašam sevi” kā kalpot jaunajiem mītiem - būt „eiropeiskam” un baudīt „eiropeisko dzīvi”.

Priekšstats par laimi ir deformēts. Īsta laime nav komfortā, dažādu fizisko prasību apmierināšanā. Laime ir katrā pašā. Par latviešu degradāciju regulāri liecina socioloģiskie pētījumi. Pētījuma rezultāti nepatīkami atklāj, ka, piemēram, 2007.gadā „strauji mainījušās vērtības.(..) Iedzīvotāji vairs nemēģina iedziļināties un izprast notiekošo, bet koncentrējas uz daudzveidīga dzīvesveida izbaudīšanu”/3/.

Un vēl kas. Latviešiem nevajadzētu ignorēt kādu senu atziņu. Jebkuram etnosam svešzemnieku jūgs ir ne tikai dziļa nelaime, bet arī dziļa skola. Pakļautais etnoss iepazīst citas tautas psihi, pasionaritātes vērienu, garīgo un materiālo kultūru, dzīves prasmi utt. Vai latvieši kaut ko iemācījās jūga gadsimtos, tas ir atklāts jautājums. Konstatējams ir tas, ka mēs ļoti vienaldzīgi izturamies pret savas kultūras vēsturi, nevēlamies mācīties no savas pagātnes, necienām un ignorējam stratēģus - savas tautas intelektuālo eliti un mūsu dzīves visās jomās iniciatīvu viegli izdodas pārņemt pelēcības divīzijai. Mēs viskaismīgāk mīlam pelēko krāsu ne tikai tautasdziesmās, bet arī reālajā dzīvē, kurā visur dominē pelēcības divīzija – cieši konsolidēta viduvējību masa jeb kā skaidrots kādā tekstā „viltīgi, agresīvi un vienlaikus vieglprātīgi” cilvēki/4/.

Bet tas atsaucas uz valsts reputāciju, par ko runā O.Kalniņš. Kā šodien māca zīmolvedības klasiķi, tautas un tās zemes valstiskuma kvalitāte ir galvenais valsts panākumu garants. Latviešu nacionālajā panteonā kultūras vēsture un kulturoloģiskā kompetence nav iekļauta. Pie mums cilvēki faktiski neko nezina par savām bagātībām. Kāds teiks – okupācijas sekas! Tas ir pilnīgi aplami. Viegli ir pierādīt, ka tautas atmiņā kultūra nav elimēta (izstumta, atmesta, izskausta), jo tā tur nekad nav bijusi.

Jelgavas 1819.gada vēsturiskajā diskusijā pieņemtais lēmums nepārvācināt vietējos arājus un no viņiem veidot kultūras tautu deva lieliskus rezultātus (gadsimta beigās mums jau bija Rainis, Rozeltāls, Purvītis, Valters, Aspazija, Poruks un citas izcilas personības), taču XX gs. bija ļoti drūms etniskās ģenēzes attīstībā. Naiva un mākslīga tāpēc ir latviešu pelēkās pusinteliģences prātuļošana par „sabiedrības humanitarizāciju”, „nacionālajām zinātnēm”, kuru uzdevums ir „nacionālo vērtību krāšana, saglabāšana (gan atbilstoši tradīcijām, gan modernajām IT), popularizēšana un izpēte”/5/. Lielai daļai, kā pūlī saka, tas ir pie vienas vietas. Galvenais – dzīves baudīšana un, protams, nauda – kādu „apšmaucot”, izblēdot no valsts kabatas.

Ne velti tādā tipiskā latviešu firmā kā „Biznesa augstskola „Turība”” šo rindu autoru zaļoksnējs priekšnieks nepārtraukti bikstīja: „Tev viņiem (t.i., studentiem) ir jāiemāca pelnīt naudu, un viss, vairāk neko nevajag!”. Tāpēc nav jābrīnās, ka socioloģiskie pētījumi šodien atklāj šausminošu ainu: 39% iedzīvotāju uzskata, ka negodīgumam ir liela nozīme panākumu gūšanā, bet 25% vispār neko nevar atbildēt uz jautājumu par godīguma un negodīguma lomu cilvēka dzīvē, kas, manuprāt, ir visbriesmīgākais, jo robežojas ar izteiktu debilitāti/6/.

Suverenitātes iegūšana ikvienai tautai ir nopietns pārbaudījums. Daudzi domātāji uzskata – visnopietnākais pārbaudījums, kas savā varenībā un visaptvertībā atsedz attiecīgās tautas morālo briedumu, pasionaritāti, garīgo patstāvību.

Pietuka Krustiņš kādreiz saprata, ka tauta neesot nākusi pie pilnīgas attīstības un izglītotības. To pašu viņam nāktos atkārtot arī šodien. Latvijas Nacionālajā attīstības plānā (NAP) prioritāri ir paredzēts veidot izglītotu un zinošu sabiedrību, balstoties uz izglītības sistēmu. Mūsdienās izglītības loma sociokulturālajā izaugsmē netiek noliegta, taču visjaunākajā laikā (no XX gs. 90.gadiem) ir secināts, ka izglītība nav „absolūts ierocis” atpalicības un nabadzības pārvarēšanā. Daudzās zemēs ir samērā augsts izglītības līmenis (formāli arī Latvijā), taču tajā pašā laikā valstī valda nabadzība. Turklāt ir novērots, ka ekonomika uzlabojas tikai 25-30 gadus pēc izglītības satura reformas (NAP par satura reformu, tātad - galveno! - nav runāts).

Atpalicības un nabadzības cēloņus nākas saistīt ar visu attiecīgā reģiona kultūras sistēmu – mentalitāti, morāli, vērtībām, tradīcijām, normām utt. Tātad ar parādībām, kuru transformācija vienmēr ir atkarīga no ilgas un perfekti pārdomātas ideoloģiskās programmas sociuma garīgajā un morālajā apgaismošanā (Latvijā praktiski – inkulturācijā). Minētais var palīdzēt izskaidrot, kādēļ pašlaik Latvijas atsevišķos reģionos trūkst speciālistu brendinga projektu gatavošanā un vadīšanā.

Nākas atgādināt, ka brendingam ir jābalstās uz idejiskumu, patiesīgumu un godīgumu. Finanšu piesaistīšana nedrīkst būt savtīgs un formāls pašmērķis. Bez minētajām īpašībām brendings pārvēršas par manipulāciju, kas tiks agri vai vēlu konstatēta. Turklāt brendingā principiāli svarīgi ir tas, lai vietējā sabiedrība pati mīlētu un cienītu savu reģionu, būtu labi informēta par kultūras mantojumu.

Brendu nerada reklāma. Reklāma tikai pievērš uzmanību. Brends rodas kompleksi organiskā vienotībā ar kultūras procesu. Faktiski pašlaik stāvokli zīmolvedībā ilustrē ne tik daudz Latvijas Institūta, bet gan Tūrisma attīstības valsts aģentūras (TAVA) darbība, ejot patstāvīgu ceļu un nerēķinoties ar kopējiem mērķiem. Turklāt TAVA pagaidām ir reāli vairāk izdarījusi (piem., reklāmas klipi ārzemju TV kanālos, mērķtiecīgas starptautiskās konferences) un tāpēc pamatīgāk atspoguļo sasniegto līmeni zīmolvedībā. TAVAs rīcībā ir daudz lielāka valsts nodokļu maksātāju nauda (katru gadu gandrīz miljons latu), salīdzinot ar Latvijas Institūtu (katru gadu tikai daži simti tūkstošu latu galvenokārt „kantora” uzturēšanai), un tāpēc paveras lielākas iespējas pelēcības divīzijas izveicīgākajiem cilvēkiem nopelnīt, savā starpā sadalīt, pilnīgi nemaz nerēķinoties ar mūsu kultūras bagātībām un radot savai garīgās attīstības pakāpei atbilstošus projektus: Latvijas zilā govs, Dziesmu svētki, grupa „Cosmos”, Pedvāles Brīvdabas un mākslas muzejs, „Aerodium” vertikālais gaisa tunelis, „Buy Latvia”.

Tas viss tiek darīts, jauneklīgi bravurīgi un demonstratīvi noniecinot tradicionālās vērtības (piem., Rīgas jūgendstilu) un postmodernistiskā apsēstībā priekšroku dodot savai instalāciju oriģinalitātei, kad „svarīgākais ir stāsts par unikālu un aizraujošu piedzīvojumu šajā valstī”/7/. Skaidrs, ka konceptuāli priekšplānā atkal ir dzīves baudīšana, savā aprobežotībā to reducējot arī uz citu tautu pārstāvjiem.

Skaidrs ir arī tas, kāpēc „zoomisti” un citi apzināti izvairās no mūsu permanentajām vērtībām. Tam ir noteikts iemesls. Ja, piemēram, zīmolvedībā nāktos izmantot Rīgas arhitektūras unikālo mantojumu, tad no „300 000 latiem” un citām summām pašiem nekas daudz nepaliktu. Naudu vajadzētu ieguldīt reālos pasākumos pilsētas „piarēšanai”. Cita lieta, taisīt savu kampaņu, „meklēt Latvijas unikālās lietas”/8/.

Skaidrs ir arī tas, ka nekādas nozīmes nav un arī turpmāk nebūs mārketinga, reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālistu viedoklim, ka TAVA „klaji propagandē valsts pērkamību un neko citu, tātad tiek radīts iespaids, ka pie mums viss ir pērkams: sākot ar prostitūtām un beidzot ar ierēdņiem un politiķiem”/9/. Protams, naivi bija cerēt, ka mūsu permanentajās vērtībās mums palīdzēs orientēties speciāli uzaicinātie ārzemnieki, kuru no valsts budžeta dāsni apmaksātos laipnos pakalpojumus nepārtraukti izmanto Latvijas Institūts.

Valdība Latvijas Institūtam savulaik piešķīra 150 000 latus „Latvijas tēla” veidošanai. Tas deva iespēju pasūtīt pētījumu angļu konsultantam Saimonam Anholtam (Simon Anholt). Viņa pētījums tika ievietots Latvijas Institūta mājas lapā/10/.

S.Anholta sacerētā teksta izdruka latviešu valodā nav gara – 6 lapas (angļu valodā teksts ir garāks). Teksta nosaukums „Latvija: konkurētspējīgas identitātes meklējumos”. Teksta saturiski stilistiskā ievirze – liriski esejistiska, drīzāk ar smaidu nekā konstruktīvi kaut ko pastāstot, kaut ko vispārinoši atceroties no citu valstu pieredzes, kaut ko ne visai nopietni iesakot un visu laiku akcentējot kaut kādu mistisku „izaicinājumu” un „konkurētspējīgumu”, it kā mūsu tauta un valsts būtu tirgus produkts un vispār būtu korekti runāt par tautu un valstu konkurēšanu. Autora teorētiskā argumentācija ir izteikti populārzinātniska, mums kā pirmklasniekiem atgādinot par elementārām zināšanām: kultūra, tehnoloģiju attīstība, tūrisms, ekoloģija, starptautiskās attiecības, kvalitāte ir katras valsts galvenās vērtības.

Apsveicams ir angļu konsultanta ieteikums „piarēt” nevis Latviju, bet tikai Rīgu, jo, viņaprāt, mūsu valsti pasaulē nepazīst, mums ir nepopulārs kultūras mantojums, atpalicība tehnoloģiju jomā, nepievilcīgs tūrisma galamērķis, nav dabas resursu. Tiesa, ne visai saprotama ir autora konstatācija: „Latvijas iedzīvotāji nevēlas zīmolēt savu valsti, kas parastajā izpratnē nozīmē padarīt to globāli slavenu un ievērojamu. Lai arī Latvijas iedzīvotāji gribētu redzēt savu zemi bagātāku, veiksmīgāku un pasaules sabiedrībā ieredzētāku, tomēr viņi vēlas paturēt Latviju paši sev”.

Tas, protams, skan emocionāli, taču pilnīgi nesaprotami. Kurš autoram ir iestāstījis, ka mēs nevēlamies zīmolēt savu valsti? Ko nozīmē vārdi „viņi vēlas paturēt Latviju paši sev”? Vai tad zīmolēšana ir reāla tirgošanās?

Neskaidrības turpinās arī sarunā par Rīgas zīmola perspektīvām: „Rīga jāparāda kā „jaunatklāta pilsēta” Skandināvijas reģionā, līdzīgi kā Vācija no jauna „atklāja” Drēzdeni pēc Berlīnes mūra krišanas.(..) Rīgas konkurētspējīgas identitātes stratēģijas pamatā ir jābūt pētījumiem par četrām darbības jomām.(..) Nav nejaušība, ka tie ir Rīgas skandināvisko īpašību aspekti: kultūra, dizains, tehnoloģijas, vide un tūrisms”. Acīmredzot visprātīgāk būtu tik aplamus vārdus nekomentēt.

Vai „kultūra, dizains, tehnoloģijas, vide un tūrisms” ir tikai skandināviskās īpašības? Kāds vispār ir pamats runāt par Rīgas skandināviskumu? Kāpēc jāveido asociācijas ar Skandināviju, bet nevis, teiksim, ar Baltiju, Austrumeiropu? Kāpēc mums jārada brends, asociatīvi balstoties uz citiem brendiem?

Konsultanta Anholta esejā nav ne vārda par galveno – par Rīgas permanentajām vērtībām, par Rīgas pasaulslaveno jūgendstilu. Atkal, kā saka, komentāri lieki.

Anholta eseja faktiski neko mums reāli nedod, un to var uzskatīt par tukšu naudas tērēšanu. Par eseju Kalniņa kungs Anholtam samaksāja 90 000 latu/11/. Neticami, bet fakts! Fantastiski liels honorārs par neskaidru un naivu pačalošanu/12/. Esejas autors nekad nav slēpis, ka viņš par Latviju neko nezina/13/. Iespējams, viņam arī Rīgu izrādīja cilvēki, kuri neko nezina par mūsu kultūras vēsturi un joprojām nesaprot, kas ir zīmols, tēls.

Taču patiesībā S.Anholtam nav ko pārmest. Viņš uzrakstīja to, ko pie mums vēlas izlasīt. Vēlas izlasīt tie cilvēki, kuri viņu uzaicināja un informēja. Pašlaik faktiski tikai latvieši vismazāk zina par Rīgas unikālo nozīmību uz planētas. Pasaules sabiedrība par Rīgas jūgendstila unikālo nozīmību ir labi informēta/14/.

Diemžēl S.Anholta darbība Latvijā kopumā atgādina bāli organizētu afēru. Anholts savus priekšlikumus pamato... pats ar saviem pētījumiem (Anholt Nation Brands Index). Tas, protams, nav pieņemams, un vispār ir ļoti nekorekts solis. Tā profesionāls speciālists nekad nerīkojas. Turklāt aizdomīgs ir „aptaujas” vēriens – 25 900 respondentu 35 valstīs. Šajā sakarā, piemēram, katram sociologam noteikti būtu daudz jautājumu Saimona kungam.

Taču atgriezīsimies Rīgā... Rīga ir unikāla ne tikai ar savu jūgendstilu. Rīga ir unikāla arī tajā ziņā, ka tā ir viena stila pilsēta. Pasaulē nav otras tik lielas pilsētas, kuras arhitektūrā dominētu viens stils. Parasti atspoguļojas daudzi stili. Jo vecāka pilsēta, jo vairāk stilu: romānikas, gotikas, baroka, klasicisma utt. Rīgā pārsvarā sastopamies ar jūgendstilu, un tā ir Rīgas vislielākā vērtība, kuras dēļ mūs var apskaust (un arī apskauž!!!) visa pasaule. Skaidrs, ka tikai „muļķu tauta” (kāda slavena basketbolista slavens atzinums) to var atļauties neizmantot teritoriālajā brendingā.

XX gs. sākumā, kad Rīgā pie varas bija krievi un vācbalti, vietējo kultūras bagātību nozīmība tika attiecīgi izprasta un novērtēta. Tā, piemēram, Rīgas 700 gadu jubilejas pasākumu noformējumā izmantoja jūgendstilu. Savukārt pēc 100 gadiem, kad latviešu pārvaldītajā Rīgā svinēja pilsētas 800 gadu jubileju, dominēja postmodernistiski bezdvēseliskās instalācijas.

Loģiski būtu uzdot vairākus jautājumus. Kā turpināsies valsts zīmolēšana pēc zelta esejas saņemšanas? Vai kaut kas būtiski izmainīsies? Vai vietējie zīmolēšanas institūciju darbinieki spēs pārtraukt tukšās diskusijas un to vietā uzsāks konkrētu darbu, balsties uz aksiomātiskajām mūsu priekšrocībām teritoriālajā brendingā? Vai reiz izbeigsies tumsoniskā attieksme pret Rīgas jūgendstila mantojumu un tas beidzot kļūs par valsts zīmolu?

Bet darbs turpinās...

1/ Skat.: Priedītis A. Valsts mārketinga mānija. Teritoriālā mārketinga kulturoloģiskā semantika.// CommunicatorR. Academic library. Rīga, BSA, 2007, 11.-19.lpp.

2/ Skat.: http://www.7.guru.lv/komentari/article.php?id=6118

3/ Latvijas iedzīvotāji vēlas baudīt dzīvi. http://www.7guru.lv/petijumi/article.php?id=42859

4/ Skat.: http://www.delfi.lv/archive/index.php?id=16968777

5/ Golubeva M. Garīguma meklējumi ideoloģisko kļūdu novēršanā. http://www.politika.lv/index.php?id=110039&lang=lv

6/ Skat.: Gandrīz 40 % Latvijas strādājošo uzskata, ka negodīgumam ir liela nozīme panākumu gūšanā. http://www.delfi.lv/archive/index.php?id=20473842

7/ Gleizde G. Pabeigta Latvijas reklāmas videoklipu veidošana. http://www.7guru.lv/agentura/article.php?id=5720

8/ Latvijas reklāmas klipus rādīs CNN un „TV5 Europe”. http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=16863721

9/ Mārketinga speciālisti pārmet neveiksmīgi izvēlētu Latvijas reklamēšanas pasākuma nosaukumu. http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=16841214

10/ Skat. http://www.li.lv

11/ Skat.: Ojārs Kalniņš: atbilde Vitalijam Bucēnam (zīmola spodrināšana). http://delfi.lv/archive/index.php?id=20040413

12/ Ja kāds vēlas salīdzināt, tad šo rindu autors par savu „pačalojumu” varbūt saņems apmēram 30 latus.

13/ Skat.: Labdabīgais nacionālisms. http://www.politika.lv/index.php?id=7867

14/ Skat.: http://www.artnouveau-net.eu; http://www.whc.unesco.org/en/list/852

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

pietiek_postit

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...