Iesaki rakstu: 
Tieši pirms gada šajā dienā mani 3 reizes nelikumīgi aizturēja Latvijā. Tukumā, Ventspilī un Liepājā.
Šis ir tas pats, kas ārsta profesijā, - Tu izstāsti pacientam situāciju, esi gatavs cīnīties par pacienta dzīvību un veselību, mēģini reanimēt viņu, bet pacients turpina darīt sev pāri, negrib pats iespringt, lai izārstētos, un tad viņam arī nav iespējams palīdzēt. Šī rindkopa ir par Latvijas tautu.
Es kā politiķis Saeimas tribīnē doto solījumu izpildīju. Tautai labāk patīk Gorbunova frizūras pieeja - tad nu neko. Gadu pēc manas nelikumīgās aizturēšanas skaidri varu pateikt - es nenožēloju braucienu ar autobusu pa Latviju, tas bija kruts, iespaidīgs, tas vienmēr paliks atmiņā kā super nebijis un neatkārtojams piedzīvojums. Neviens cits Latvijas politikā nekad nav bijis tik drosmīgs.
Viens ir kreatīvi d…st varas medijos, bet otrs ir reāli mīnus 20 grādos ļaut sevi arestēt, lai pamodinātu tautu. Bet to tautu pamodināt nevar. Nodzeras. Tāpēc par galveno. Starp citu, Latvija stabili ir pirmajās vietās Eiropā alkohola patēriņā. Tā ir tikai sausa statistika. Tautieši intensīvi liek bēdu zem akmeņa, tā teikt. Spāņi ir kaut kur stipri lejasgalā…
Bet citādi man patika vakardien saņemtais “uzbrauciens”. Tā saturs - “A Jums tur nav slidotavas”. Vispār jau ir, bet ne par to. S…ds ar visu slidotavu. Interesanti bija šis. Es te notirgoju savu veco kolekcijas fototehniku. Divi secinājumi. Raksta latvietis - cik maksā? Es - tik un tik, bet būs jāpiemaksā 30 eur par sūtīšanu. Latvietis - nu tad nē. Raksta rumānis - cik maksā? Es - 2 štukas. Rumānis - ok, sūti kontu, tūliņ ieskaitīšu. Ieskaita ar tekstu (apskatīju, ka esi LV celebrity, tātad droši var skaitīt). Es - būs jāpiemaksā par sūtīšanu. Rumānis - sūti ar dārgāko, lai ātrāk atnāk. Pēc divām dienām raksta, ka laimīgi saņēmis savu pentaksu.
Tālāk. Jo lētāks hlams, jo vairāk latviešiem jautājumu. Jo dārgāks hlams, jo mazāk jautājumu un ātrāka kustība no… nelatviešiem. Ieliku tirgot vienu padārgu fotoaparātu, domāju, ka apēdīs mani bez sāls komentāros. Latvieši, protams, ne krievi, ne spāņi, pat ne ukraiņi, bet latvieši. Tas skaudības gēns ir tik spēcīgs, ka šī gada 6. decembrī pat nemaz neapsveru braukt ar autobusu jebkad vairs pa Latviju.
Secinājums. Daudzi dzīvo pēc principa, ka visi viņus piečakarēs, jo, ļoti iespējams, paši piečakarējuši citus. Tā ir vēl viena būtiska dzīves kļūda. Dzīvot bailēs, ka visu laiku tiksi piečakarēts, ir dīvaina dzīves izvēle. Un tā 30 gadus latvietis ir vadījies, ejot uz vēlēšanām - ar bailēm, ka tiks piečakarēts. Un rezultātā tieši tāpēc arī viņu piečakarē, jo pievelk to, par ko tik ļoti uztraucas.
Sestais decembris šeit ir skaista, mierīga svētku diena. Šodien ir kaut kādi svētki, un viss ir ciet. Rīt it kā nav svētki un tad parīt atkal ir svētki. Nav piemiņas un sēru dienas, ir svētku dienas. Pilns laukums ar bērniem. Spīd saulīte, ir ap 17 grādiem, un baigi gribas ieiet vannā. Šorīt skrēju intervālus un sapratu, ka es laikam neesmu latvietis. Visas tās prievītes, karodziņi nav mans. Visa tā liekšanās pēc ordeņiem nav mans. Visa tā krievu nīšana nav mans. Pielūgt citus kungus arī nav mans. Ciest arī nē. Un tādā garā.
Rezultāts ir tāds, ka Latvijas tiesu sistēma ir panākusi, ka es, pēc pases latvietis, vairs neiespringstu, vai mani bērni un mazbērni runās latviski. To ir izdarījusi Latvijas tiesu sistēma. Un es tikai esmu prototips ļoti daudziem. Un nelīdzēs ne man uzliktie sodi par sesto decembri, ne septiņpadsmit likumi par valodu un ieraksts sarkanajā grāmatā. Vai es ilgojos pēc Latvijas? Nē. Nav pamata. Vienreiz jau rakstīju, manī nav upura gēna. Es nevaru ilgoties pēc tā, kur ir fiziska, emocionāla un materiāla vardarbība gan pret mani, gan pret manu ģimeni, gan cilvēkiem kopumā vispār.
***
Vienīgais, kurš Latviju varēja izmainīt, esmu es. Man vienīgajam ir bijusi drosme nebaidīties redzēt realitāti. Tas man dārgi maksāja, bet tas nekas. Un to mēs redzam tagad, ka Latvijā nekas nemainās un nemainīsies.
Kur tad ir tie reformatori? Piemēram, Didzis Šmits pirms četriem gadiem solīja samazināt ministriju skaitu, tagad zīmīgi sēž tajā pat krēslā, kur iepriekš Kaimiņš, taisa koalīciju ar Vienotību un pēc idejas balso par ministru biedriem un jaunām klimata ministrijām. Valsts reformas tālāk par ministru biedriem un Klimata ministriju nav tikušas.
Tikmēr smalkākajā Rīgas galā ar trīs kafejnīcām un Māra Sprūda biroju, kas vienīgais izdzīvojis visas krīzes, Antonijas ielā arī vajag armiju laikam, lai notīrītu ietvi, bet citādi Latvijā pēkšņi pēc rudens uzsniga sniegs un 200 kilometri esot vājprātīgs attālums, saka LSM. LSM ir arī sižets, ka Latgalei trūkstot jaudas. Šitais arī “rēcīgi”, nevis pateikt, kā ir, ka Latgalē ir pilnīgs “vāks”, es lietotu apzīmējumu “d…sā”, ka puse no iedzīvotājiem jau ir prom. Bet nē, Latgalei “trūkst jaudas”. Atkal kārtējais kreatīvās d…šanas piemērs.
Atgādinu - kreatīvā d…šana ir gudra runāšana ne par ko sarežģītā valodā, piezemētā tonalitātē, lai smuki izklausās. Bet īstenībā izskatās, ka “visai valstij trūkst jaudas”, un tā arī nu jau ir diagnoze, jo ir kāda joma, kur nepietrūkst jaudas? Nu kaut viena? Ordeņu dalīšanai nepietrūkst jaudas, starp citu. Valsts populārākais politiķis Kariņš ir spoguļattēls sabiedrībai. Labi, ka es esmu izkāpis. Tur gan arī nav saprotams. Vispirms viņi priecājās, ka aizbraucu, pēc tam dusmīgi, ka neciešu. Nekad nav labi.
Pieņemsim, ka es neesmu ļoti sliktais cilvēks Gobzems, kurš palaiž muti, bet ar karodziņiem apkāries tautietis, kurš alkst atgriezties sapņu zemē. Pirmais, kas pie atgriešanās jādara - līzings komunālajiem maksājumiem. Skaista perspektīvīte. Nu kāda atgriešanās. Atgriezties, lai raudātu pelēkām asarām? Tie ir Kārļa Skalbes vārdi “raudāt pelēkām asarām”.
Tūliņ būs Ziemassvētki, un viena daļa, kura nebūs nomirusi un ir skaidrs, ka nebūs nomirusi, turpinās braukt prom no sapņu zemes. Man šodien uzrakstīja viena mana mīļa meitene. Esot bijusi uz ballīti. Jauniešu vairs tikpat kā neesot, tikai “tiem, kam pāri 40”. Sapņu zeme kļūst par pensionāru un valsts darbinieku zemi. Bezcerīga stagnācija. Nu nekāds uzplaukums Latvijai nedraud. Tam nav neviens arguments.
Ā, par uzplaukumu runājot, es te mazliet patirgoju savas vecās mantas, nu tā, lai iekustētos. Ārprāts, kāda ņemšanās. Un tad es iedomājos, vai es gribētu būt kā mans vectēvs dzērājs, kurš patika visiem, bet kuram bija pie pakaļas savi mazbērni. Vai tēvs, kurš mani neaudzināja, sabiedrībā cienījams cilvēks. Vai labāk kretīns Gobzems, kurš cenšas saviem bērniem iedot nākotni bez “pelēkām asarām”. Skatos uz saviem bērniem un saprotu. Laikam labāk tad kretīns, kurš neskrien ar karodziņiem, nav lepns, ka latvietis, bet dzīvo. Ordeni man nedodiet, nepieņemšu.
Post Scriptum. Valsts mainīsies tikai vienā gadījumā. Tikai tad, kad sāksiet dzirdēt, ko es saku, un saprast, kāpēc to saku. Tikai tad. Agrāk tā grims. Un to pierāda viss. Latvija turpina grimt, to neglābj ne Pīlēns, ne Kariņš, ne Šlesers, ne Lembergs. Neviens.
Kāds latvietis man atsūtīja bildi ar pavadošo tekstu - Norvēģijā viss normāli, braucu uz darbu. Viņš arī neatgriezīsies.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
