Iesaki rakstu: 
Diskurss par vīrusa antropoloģiskajām perspektīvām ir teksts vai runa (diskurss) par vīrusa un tajā skaitā koronvīrusa iespējām palīdzēt cilvēkiem. Skan absurdi, taču tādas iespējas pastāv. Īpaši tad, ja vīruss ir izraisījis pandēmiju. Arī koronvīruss ir izraisījis pandēmiju. Tā tāpat kā jebkura cita pandēmija var atstāt pozitīvu ietekmi uz cilvēkiem.
Arī no koronvīrusa tāpat kā no jebkura cita vīrusa izraisītās pandēmijas var sagaidīt noteiktu labumu. Tāds labums atsauksies gan individuāli uz atsevišķiem cilvēkiem, gan sociāli uz cilvēku kolektīviem, sākot ar zināmiem sabiedrības slāņiem un beidzot ar visu tautu un radniecīgu kultūru kopumu – civilizāciju. Pandēmija (arī karš, dabas stihija, revolūcija, humanitārā katastrofa) mēdz būt zināms katalizators labdabīgai sociālajai un mentālajai pārveidei.
Cilvēces vēsturē tam ir daudzi pierādījumi. Spilgts pierādījums ir buržuāzijas realizētās sociālās programmas Rietumu kapitālismā pēc proletariāta revolūcijas Krievijā. Pirms revolūcijas vissliktākais bija tas, ko dēvēja par darbaļaužu ekpluatāciju. Rietumu kapitālisms to centās pārvarēt. Sociālo programmu mērķis bija uzlabot strādniecības labklājību.
Vīrusa izraisītais labums balstās uz konkrētu principu. Tas dēvējams par negāciju pārvarēšanas principu. Šī principa pielietošanas rezultātā tiek pārvarētas negatīvās sociālās parādības un negatīvās cilvēku īpašības pirms pandēmijas. Tātad pandēmija veicina cilvēkus atsacīties no visa sliktā iepriekšējā esamībā un sākt jaunu dzīvi. Tajā vairs nebūs vietas tam visam, kas agrāk bija nelabs un faktiski traucēja dzīvot cilvēciski cienīgu dzīvi.
Un nelabi varēja būt visdažādākie fenomeni, sākot no pasaules uzskata un sociāli politiskajām paradigmām, mācībām, koncepcijām, ideoloģiskajām doktrīnām, morāli tikumiskajām vērtībām un beidzot ar sadzīves ikdienišķajām manierēm. Negāciju pārvarēšanas princips funkcionē agresīvi un nediskutabli. Cilvēki apzinās jebkādu diskusiju nevajadzību par agrākajām dzīves negācijām. Tās ir jāatmet bez ierunām, un tās nav vajadzīgs restaurēt dzīvē pēc pandēmijas.
Kas pirms koronvīrusa pandēmijas eiropeīdu dzīvē bija vissliktākais? Atbildi sniegs katrs racionāli un humānistiski domājošais cilvēks. Eiropeīdu dzīvē vissliktākais bija dzimstības ārprātīgā samazināšanās, veselā saprāta zudums, ideoloģiskais globālisms, neoliberālisms, postmodernisms, ģimenes institūta sagraušana, homoseksuālisma un dažādu perversiju juridiskā legalizācija. Tas viss liecina par Rietumu civilizācijas strauju norietu, eiropeīdu degradāciju un deģenerāciju. Pandēmija sekmē cerību tikt vaļā no tik tikko uzskaitītajām galvenajām nelaimēm.
Saprotams, tas nebūs viegli. Mūsdienās pandēmija nav tikai medicīniska un dabas stihiska izpausme. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku un kriptostratēģiju – slepenu intelektuālo darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis. Koronvīrusa pandēmijas modelēšana notika Ņujorkā 2019.gada 18.oktobrī stratēģiskajā spēlē “Event
Pandēmijas pirmajā laikā (2020.g. marta beigās) vislielākās cerības vieš izredzes atbrīvoties no ideoloģiskā globālisma. Pēc pandēmijas ideoloģiskais globālisms vairs nebūs ideoloģiska konstrukcija cilvēces muļķošanai.
Globālisms ir cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends – tendence, kas izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija.
Globālismā, neskatoties uz tā vispusīgo veidolu, nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā, kad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību planetārā mērogā, apmeklēt planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā. Otrs aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu.
Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās, morālē, izglītībā, gala rezultātā panākot nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes, visa veida kultūras atšķirību un robežu izzušanu. Ideoloģiskais globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs, viena noteikta valsts, kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes. Ideoloģiskais globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”.
Jau pirms pandēmijas ideoloģiskais globālisms ieguva globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt lokāli labdabīgu atvērtību, inkluzīvitāti, savstarpējo mācīšanos vienam no otra.
Pandēmija momentā atsedza ASV liekulību. Ideoloģiskā globālisma ideologs pirmais aizslēdza savu māju. Turklāt ASV vispirms norobežojās no Eiropas – visdārgākajiem partneriem, var droši teikt – brāļiem un māsām. Tūlīt kļuva redzams, ka ideoloģiskais globālisms nav palīgs cilvēcei kopīgi cīnīties pret pandēmiju. ASV egoisms publiski nonāvēja savu doktrīnu – ideoloģisko globālismu.
Pandēmija liecina arī par reālā globalizācijas procesa trauslumu. Pēc pandēmijas nāksies piesardzīgāk izturēties pret globalizāciju. Acīmredzot nav vajadzīgs globalizācijas fetišisms – nekritiska cieņa un dievināšana. Arī globalizācijas laikmetā katra valsts var paļauties tikai uz sevi. Cīņā ar dažāda veida nelaimēm un tajā skaitā pandēmiju nevar paļauties uz starptautiskajām struktūrām. Tās izrādās fikcijas un liekēžu barotavas. Cīņai pret koronvīrusa pandēmiju nav planetārā plāna un planetārā mēroga vadības. Katra valsts cīnās atbilstoši savas valdības prāta līmenim un reālajām medicīniskajām iespējām.
Pandēmija aicina pārskatīt t.s. atvērtās sabiedrības konceptu, ko sludina Rietumu oligarhijas uzdevumā pakalpīgā akadēmiskā vide, mediji, politiķi. Koncepts pastāv vēsturiski neilgi. To sāka musināt pēc II Pasaules kara. Līdz šim nebija tāds globāls iemesls kā pandēmija, lai tās kontekstā verificētu atvērtās sabiedrības konceptu. Tagad ir pienācis tāds laiks, un, lūk, izrādās, ka pandēmijas apstākļos atvērtā sabiedrība ir milzīgs drauds epidēmijas izplatībai. Pret epidēmiju/pandēmiju visefektīvākais ir sabiedrības izolācija, sabiedrības noslēgtība, valstu robežu slēgšana, starptautiskās satiksmes apturēšana. Atvērtās sabiedrības koncepta atmešanā aktīvi iesaistās internets. Koronvīrusa izraisītā pandēmija cilvēkus novirza digitālajā pasaulē – interneta pasaulē, nodrošinot eksistenciālo pašizolāciju, attālinātu darbu un attālinātas mācības.
Pandēmijai ir sociāli nivelējošs gars. Pandēmija nolīdzina atšķirības starp bagātām valstīm un nabadzīgām valstīm. Pandēmija nešķiro valstis pēc to materiālās bagātības apjoma. Pasaules visbagātākā valsts ASV izjūt pandēmijas apdraudējumu tādā pašā mērā kā pasaules visnabadzīgākās valstis. Tas turpmāk var mazināt bagāto valstu elites pašpārliecinātību, augstprātību, cinismu, dažāda veida pārākuma apziņu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
