Visi ir vienvērtīgi, bet gultasvietas visiem nodrošināt nevarēsim

Cilvēka cieņa kā visu tiesību pamats

Satversmes 93. pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Dzīvības vērtība izriet no cilvēka cieņas filosofiskajā izpratnē (angliski – dignity), kas ir Rietumu pasaules uzskata pamatā. To nedrīkst sajaukt ar godu un cieņu civiltiesiskajā izpratnē (angliski – honour).

Arī Eiropas Pamattiesību harta sāk ar cilvēka cieņu (1. pants) un caur tās prizmu aplūko visas pārējās pamattiesības, it sevišķi tiesības uz dzīvību, kas tur tiek minētas uzreiz pēc cilvēka cieņas postulāta. Līdzīgi uzstādījumi atrodami arī virknē citu valstu moderno konstitūciju.

Latvijā cilvēka cieņa kā pamata uzstādījums ir noteikta Satversmes ievadā. Satversmes tiesa, cilvēka cieņu aplūkojot kopsakarā ar kādu no Satversmē garantētajām tiesībām, to arvien biežāk un konsekventāk nostiprina savos spriedumos.

Tiesības uz dzīvību un cilvēka cieņa

Tas nozīmē, ka cilvēka tiesības uz dzīvību ir aplūkojamas kontekstā ar cilvēka cieņu. Cilvēka cieņa nav tīri juridisks jēdziens. Tas vēsturiski aizved mūs kultūrā izaugušajā uzskatā par cilvēka būtību un viņa vietu pasaulē. Saskaņā ar to cilvēka cieņa pienākas ikvienam cilvēkam tikai tādēļ vien – un bez nekādiem citiem nosacījumiem –, ka viņš ir cilvēks. Tālāk jau Satversme to aizsargā ar pamattiesībām un likumiem, kas šo aizsardzību padara praktisku.

Cilvēka cieņa šādā izpratnē ir absolūta un neierobežojama. Tā piešķir cilvēkam subjektivitāti – viņš nav vienkāršs dabas (vai citāds) objekts, bet gan subjekts, kurš pasauli vērtē caur savu prizmu, kas katram cilvēkam ir vienreizēja un unikāla.

No tā izriet, ka tiesības uz dzīvību, kas balstītas cilvēka cieņā, visiem cilvēkiem pienākas vienādā mērā, – vēlreiz uzsveru, tikai tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. Nekādi citi apsvērumi – cilvēka fiziskais vai garīgais stāvoklis, viņa veikums, dzīves gājums – neatļauj vērtēt viņa dzīvības cenu, salīdzināt to ar citu cilvēku dzīvībām. Šajā kontekstā visi cilvēki ir vienvērtīgi. Absolūti visi. Šis princips ir Rietumu civilizācijas pamatā.

Pacientu šķirošana un Satversme

Vai, atsaucoties uz ierobežoto slimnīcu kapacitāti, bet paturot prātā šo principu, slimnīcās būtu pieļaujama pacientu šķirošana pēc noteiktiem kritērijiem, it sevišķi pēc vecuma, tātad prognozējamā atlikušās dzīves ilguma? Par to pasaules juridiskajā, filosofiskajā un medicīnas literatūrā ir daudz rakstīts. Bet šeit gribētu uzsvērt tieši no Satversmes izrietošo konstitucionālo skatpunktu uz šo jautājumu.

Pacienti, kuru dzīvība ir briesmās, kuri ir pakļauti gultas režīmam, atrodas bezpalīdzības un izmisuma situācijā, vairs nevar ietekmēt savas dzīves apstākļus neatkarīgi no citiem, proti, pašnoteiktā veidā. Viņi atdod savu likteni mediķu rokās, paļaujoties uz to, ka mediķu uzdevums ir glābt viņu dzīvības.

Pie šādiem apstākļiem valsts, kas pieļautu pacientu šķirošanu, tostarp pēc vecuma, šos cilvēkus uzskatītu tikai par savas glābšanas operācijas objektiem, priekšmetiem, kas tiek izmantoti citu aizsardzībai. Šāda attieksme ignorētu skarto personu statusu kā subjektiem, kuriem pienākas cilvēka cieņa un neatsavināmas tiesības saskaņā ar Satversmi.

Vienpusēji rīkojoties ar dzīvību, nolemjot nāvei pacientus, kuriem kā upuriem pašiem ir nepieciešama aizsardzība, viņiem tiktu atņemta vērtība, kas cilvēkam pienākas tikai un vienīgi viņa paša dēļ. Turklāt tas notiek apstākļos, kad nevar absolūti ticami sagaidīt, ka brīdī, kad tiek pieņemts šāds lēmums, vienmēr ir pilnīgs faktiskās situācijas attēls un ka faktiskos apstākļus vienmēr var pareizi novērtēt, jo īpaši pēc iepriekš noteiktiem priekšrakstiem.

Tātad pacientu, kuru dzīvība ir apdraudēta, šķirošana pēc noteiktiem, viņu dzīvi vērtējošiem kritērijiem nav pieļaujama. Tas nozīmē, ka viņus nedrīkst šķirot ne pēc vecuma, ne pēc citiem kritērijiem – piemēram, materiālā stāvokļa, pienesuma sabiedrībai, izglītības, sociālā stāvokļa utt. Jo visu šo kritēriju piemērošana nozīmētu vienu – ka šo cilvēku dzīvības vērtība tiktu svērta, mērīta un savstarpēji salīdzināta.

Arī analoģija ar izņēmuma gadījumiem, kur valsts var noteikt, ka cilvēkam galējā situācijā ir jāupurē sava dzīvība sabiedrības labā (klasiskais gadījums – karavīrs), šeit nestrādā. Tie ir īpaši gadījumi, dienesta attiecības, kas saistītas ar paaugstinātu risku. Te nav runa par šo cilvēku dzīvības vērtības izvērtēšanu. Mūsu kultūras lokā jebkura cilvēka pienākums noteiktos gadījumos limitēt savu dzīves ilgumu līdz šim nav akceptēts. Lai arī drūmos fantastikas literatūras darbos tādas nākotnes vīzijas parādās, es ceru, ka dzīvē tas arī nekad netiks akceptēts.

Tātad, ja valsts pieļautu cilvēku dzīvību šķirošanu, pamatojoties uz vecumu (vai citiem dzīvības vērtību nosakošiem kritērijiem), lai glābtu citu cilvēku dzīvības, tad šāds priekšraksts – vienalga, kāds būtu tā formālais statuss (likums, instrukcija vai arī tikai ieteikumi) – būtu nesaderīgs ar Satversmi. Tas būtu nesaderīgi ar tiesībām uz dzīvību (Satversmes 93. pants), kas interpretējamas sazobē ar cilvēka cieņas garantiju (Satversmes ievads).

Sociāli politiskais risinājums

Svarīgi ir apzināties, ka slimnīcu kapacitātes problēmas risinājums ar pacientu šķirošanu nav ētiskā dilemma, kā piemēram tiesību studentiem bieži uzdotais kāzuss – cilvēks brauc ar divvietīgu laivu, kur ir tikai vēl viena brīva vieta. Viņš tuvumā redz divus slīkstošos, bet uzņemt savā laivā un izglābt var tikai vienu. Ja viņš uzņemtu abus, tad laiva nogrimtu un visi trīs – arī viņš pats – ietu bojā. Kurš no slīkstošajiem viņam jāglābj? Pēc kādiem kritērijiem?

Atbilde no tiesību viedokļa ir – vienalga, kuru viņš būs izglābis, viņš būs rīkojies pareizi. Taču valstij jau iepriekš sagatavot priekšrakstu, pēc kādiem kritērijiem viņam būtu jāizvēlas, nav pieļaujams.

Pievēršoties tieši valstij (ne konkrēti ārstu dilemmai), jākonstatē, ka slimnīcu kapacitātes jautājums ir nevis ētikas, bet gan sociāli politisks jautājums. Nodrošināt visu pacientu, kuriem tas nepieciešams, dzīvības glābšanu ir valsts uzdevums, tādā veidā pasargājot no ētiskas dilemmas mediķus.

Slimnīcu kapacitāte var būt gan lielāka, gan mazāka, un tās nodrošinājums ir valsts prioritāšu un arī laicīgas plānošanas jautājums. Nepieciešamības gadījumā valstij pieejamie resursi var tikt īslaicīgi pārplānoti un pārorganizēti, lai šo uzdevumu izpildītu. Izvairīties no šī uzdevuma izpildes, ieviešot vai pieļaujot pacientu šķirošanu pēc viņu it kā dzīvības vērtības, tostarp kā kritēriju ņemot vecumu, tiesiski ir nepieļaujami.

...jo mēs visi esam cilvēki

Līdz ar pandēmiju vairākās valstīs izskanējuši priekšlikumi šķirot pacientus, it sevišķi pēc vecuma. Taču konstitucionālā atbilde ir viennozīmīga – demokrātiskā, tiesiskā valstī pacientu šķirošana kā līdzeklis slimnīcu kapacitātes problēmu risināšanai nav pieļaujama. Arī mūsu Satversme to nepieļauj.

Kopš skolas gaitām esmu meklējusi iepriekšējo paaudžu gudrību, īpaši savos vecākos, skolotājos, studiju laikā – pasniedzējos. Dzīves gaitā mēs pastāvīgi maināmies, un katram dzīves posmam ir pozitīvi notikumi. Pieredze, kas nāk ar mums, veido mūsu personīgos un sabiedrības uzskatus.

Mēs visi esam līdzvērtīgi sabiedrības locekļi, kuri vēlas pilnībā piedalīties visā dzīves telpā. Jo mēs visi esam cilvēki. Tas ir vienīgais kritērijs. Ar to pietiek. Tādēļ katra cilvēka dzīve ir vienvērtīga un glābšanas vērta.

Novērtē šo rakstu: