Iesaki rakstu: 
Rail Baltica projekta ekonomiskā lietderība nepastāvēja pirms pieciem gadiem, un tā nepastāv arī šodien. Jo vairāk iet laiks, jo vairāk cilvēku to saprot un jo biežāk lobistiem, politiķiem, spekulantiem un "savējiem", kas pelna naudu projektā, nākas nolaisties līdz meliem, manipulācijām un faktu sagrozīšanai, lai informācijas telpā saglabātu ilūziju par projekta nepieciešamību. Šoreiz, uzrakstot īsu tvītu, Rail Baltica reklamētāju pulkam pievienojas projekta krusttēvs – satiksmes ministrs Talis Linkaits.
Sāksim ar to, ka ministrs savā tvītā pat necenšas slēpt, ka viņa ārzemju kolēģi, acīmredzot arī no transporta nozares, absolūti nesaprot, kāpēc arī viena no nabadzīgākajām un mazākajām ES valstīm Latvija iegulda kolosālus līdzekļus nevis izglītībā vai zinātnē, bet dzelzceļa attīstībā.
Turklāt, spriežot pēc ministra tvīta, viņam šis jautājums ticis uzdots ne reizi vien. Proti, viedoklis Rail Baltica absurdumu ir nevis vienam cilvēkam, bet daudziem transporta speciālistiem no dažādām valstīm.
Redzam, kā, reaģējot uz kolēģu sarauktajām uzacīm un neizpratni, ministrs atbild ar argumentāciju par to, cik nozīmīgs dzelzceļš bija pirms aptuveni simt gadiem un ka šī aktualitāte, neskatoties uz to, ka pastāv ātrāki, pieprasītāki un videi draudzīgāki transporta veidi, saglabājas līdz šai dienai.
Ministrs savā tvītā diemžēl neprecizē, cik ļoti cilvēki viņam sāk smieties sejā, kad viņš mēģina viņus pārliecināt, ka no Latvijas uz Eiropas metropolēm būs daudz ērtāk nokļūt ar Rail Baltica vilcienu, nevis ar lidmašīnu.
Tāpat, ņemot vērā ministra pārliecību par dzelzceļa racionalitāti, esmu pārliecināts, ka, tiklīdz Rail Baltica projekts būs pabeigts, arī pats ministrs uz Eiropas metropolēm brauks tikai un vienīgi ar vilcienu.
Piekrītiet, ka pēc šādiem tvītiem izmantot lidmašīnu, lai nokļūtu vasaras atvaļinājumā Spānijā, būtu vienkārši liekulīgi. Esmu pārliecināts, ka ministrs nav liekulis un ka viņš ar sievu, bērniem un vismaz trim milzīgiem koferiem uz Barselonas pludmali pēc Rail Baltica pabeigšanas brauks tikai ar vilcienu.
No ministra tvīta arī rodas loģisks jautājums - ja pagājušā gadsimta sākumā kritiski svarīgais transports 100 gadus vēlāk nav zaudējis savu aktualitāti, tad varbūt Latvijas valdībai vajadzētu padomāt par citu tā laikmeta tehnoloģiju, produktu un principu reinkarnāciju? Kāpēc apstāties tikai pie transporta, ja 20. gadsimta sākums bija piepildīts ar daudzām citām tehnoloģijām, kas mūsdienās nav mazāk aktuālas kā dzelzceļš.
Piemēram, ministra pārziņā esošā Satiksmes ministrija varētu atgriezt sakaru infrastruktūrā telegrāfu, bez kura dzīve pirms simt gadiem būtu vienkārši neiespējama. Šis lētais, efektīvais un gadsimtiem sevi apliecinājušais saziņas līdzeklis palīdzētu ietaupīt Latvijas budžetam milzīgas naudas summas.
Tā pati ministrija varētu atrisināt vairākas svarīgas problēmas uzreiz, atgriežot transporta infrastruktūrā zirgus. Pirmkārt, zirga īpašnieks to varētu izmantot gan transporta, gan darba vajadzībām, kas modernas automašīnas gadījumā nav iespējams. Otrkārt, ņemot vērā globālās bažas par izplūdes gāzēm, zirgs ir videi draudzīgākais no visiem ilgtspējīgajiem transporta veidiem un tā izmantošana labvēlīgi ietekmēs vidi.
Veselības ministrija šajā gadījumā varētu atgriezt zeltu kā materiālu zobu implantiem. Ņemot vērā šī krāsainā metāla pieaugošo cenu, tā izmantošana kalpotu gan kā zobu problēmas risinājums, gan kā iespēja ieguldīt naudu uzticamā finanšu instrumentā.
Tieslietu ministrija, lai samazinātu ieslodzīto uzturēšanas izmaksas, varētu atgriezt nāvessodu, bet Aizsardzības ministrija, lai samazinātu ieroču iegādes izmaksas, varētu aizstāt dārgās šautenes ar paštaisītiem arbaletiem.
Kopumā, kā jūs paši saprotat, ideju saraksts, kā vienu no atpalikušākajām ES valstīm padarīt par vēl atpalikušāku, nebeidzas ar no ekonomikas viedokļa nejēdzīga dzelzceļa būvniecību. Nemaz nerunājot par milzīgo mūsu tautas kalpu sarakstu, kuri šādus bezjēdzīgus projektus ir gatavi uzticīgi īstenot.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
