VR-1-FOX – Pabrika un kompanjonu budžeta megaapzagšanas, korupcijas un valsts drošības graušanas projekts
Pietiek lasītājs13.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Daudzi no mums pagājušajā nedēļā ziņu portālos redzēja Aizsardzības ministrijas (AM) prezentāciju, kuras laikā armijas vadība ar aizsardzības ministru Arti Pabriku priekšgalā lepni paziņoja, ka armijas vajadzībām vietējie amatnieki uzbūvējuši vai nu bagiju, vai nu džipu ar nosaukumu VR-1-FOX (Fokss). Šis teksts būs kritisks skats uz šo projektu, un tiem, kas nav gatavi uz to paskatīties no tāda rakursa, vienlaikus pārmetot man, kā Pabrikam patīk teikt, – “lojalitātes trūkumu”, iesaku aiziet līdz teksta galam un atbildēt sev uz dažiem jautājumiem par pašu lojalitāti.
Kas attiecas uz Foksu, prezentācija, kas bija aptuveni 13 minūtes gara, gandrīz pilnībā sastāvēja no šī projekta izveides attaisnošanas. Mums stāstīja, kāpēc auto bija jābūvē pašiem, nevis jāpērk no lielajiem ražotājiem (aizmirstot precizēt, kādas alternatīvas ražošanai Latvijā tika izskatītas konkursa laikā).
Mums stāstīja, ka visā pasaulē bruņotie spēki arī būvē savus džipus un tāpēc mēs neesam izņēmums (pieminot valstis, kur IKP uz vienu iedzīvotāju ir 2,5 reizes lielāks nekā Latvijā).
Mums stāstīja, ka pat LED lukturi, 10 pakāpju automātiskā pārnesumkārba un violetas piekares atsperes ar numuru RRS 80536-90-370 no Nīderlandes uzņēmuma Reiger Suspension BV tiek ražotas Latvijā un ka kārtējās loģistikas krīzes gadījumā visas šīs rezerves daļas bez problēmām varēs saražot uz vietas.
Piekrītiet, ka šāda absolūti visu prezentācijas dalībnieku gatavība atbildēt uz jautājumiem par šī projekta piemērotību rada zināmas domas par iemesliem, kuri parasti liek cilvēkiem attaisnoties.
Visticamākais, tieši šo iemeslu dēļ mums par projekta komercdaļu neteica ne vārda. Taču ņemot vērā informāciju, kura tika sniegta prezentācijas laikā, var izdarīt dažus interesantus novērojumus saistībā ar šī projekta lietderīgumu.
Pirmkārt, uz Foksa, kas tika demonstrēts žurnālistiem, bija uzstādītas šādas detaļas - hromēta kartera aizsardzība, hromēti piekares elementi visos 4 stūros, hromēta emblēma, hromēts degvielas tvertnes vāciņš, hromēta plāksne uz aizmugurējā bampera, ekskluzīvi lakoti sēdekļi, piecu spieķu lietie diski (cieto bezceļu disku vietā), eleganti LED priekšējie lukturi bez jebkādas aizsardzības pret akmeņiem un zariem, trausls dekoratīvs radiatora režģis.
Cik nepamatots ir pieņēmums, ka visi šie Rumbulas tjūninga ponti norāda uz to, ka Fokss galvenokārt tiks izmantots nevis militāri taktiskiem uzdevumiem, bet gan priekšnieku pārvešanai no viena štāba uz otru?
Tāpat nav līdz galam skaidrs, kāpēc uz militārā transportlīdzekļa ir tik daudz hroma, kas atstaro gaismu un palielina Foksa redzamību ienaidnieka optiskajās ierīcēs. Stulbu jautājumu par to, kam militāram transportlīdzeklim ir vajadzīgs hromēts degvielas tvertnes vāciņš, es vispār neuzdošu.
Otrkārt, prezentācijas laikā mums stāsta, ka Latvijas ražotājam Aizsardzības ministrija (AM) izvirzīja sarakstu ar 180 prasībām, kas bija jāizpilda, un ka šāds pamatīgs individuālo pieprasījumu skaits bija iemesls, lai auto ražotu Latvijā. Jo ārvalstu ražotāji taču vienkārši nevarētu realizēt tik pielāgotu projektu. Šeit mums AM piedāvā ticēt viņiem uz vārda, jo neviens neprecizē, no kuriem ražotājiem tika saņemts atteikums par šo 180 prasību sarakstu.
Bet ko jūs domājat par 180 punktiem? Solīds skaitlis, vai ne? Tikai nav īsti skaidrs, no kurienes visi šie punkti parādījās. Jo, klimatiskie un ainavas apstākļi Latvijā ir aptuveni tādi paši kā pārējās Baltijas un Skandināvijas valstīs. Tāpat nevarētu teikt, ka Latvijā ir kāds ievērojams daudzums unikālas tehnikas, kuras transportēšanai vajadzēja būvēt Foksu, - vienkārši tāpēc, ka Latvijas armijai ir aptuveni tāds pats arsenāls kā NATO kaimiņiem. Tātad no kurienes radās it kā unikālo un individuālo 180 prasību saraksts, ja acīmredzamu apstākļu šī saraksta rašanai nav?
Nemaz nerunājot par to, ka, izmantojot “individuālo prasību” principu var attaisnot pat pusotra tūkstoša eiro vērtu tējkaroti: “Tik dārgi tāpēc ka to ražoja ņemot vērā Aizsardzības ministrijas deviņsimt individuālās prasības.”
Treškārt, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš prezentācijas laikā apgalvo, ka vēl viens iemesls Foksa ražošanai Latvijā ir līdzīgu auto trūkums bagiju/džipu tirgū. Lai padarītu savu viedokli par bagiju tirgu ticamāku, Kalniņa kungs pat salīdzina Foksu ar Polaris MRZR-D4 bagiju, sakot, ka Polaris ir mazietilpīgs un tāpēc neatbilst armijas prasībām.
MRZR-D4 tiešām ir nedaudz mazāks par Foksu, bet trīsarpus metrus garu bagiju, kurā ietilpst 4 karavīri ar pilnu ekipējumu, nosaukt par mazietilpīgu personīgi man mute nepaveras. Bet nu labi, tie ir sīkumi. Varbūt NBS komandieris gribēja pateikt, ka MRZR-D4 ir mazietilpīgs salīdzinājumā ar konteineru kuģi vai kravas lidmašīnu.
Butība ir citur - vai MRZR-D4 tiešām ir vienīgais Polaris bagijs, kuru pēc izmēra un tehniskiem parametriem var salīdzināt ar Foksu? Kalniņa kungs uzskata, ka jā, un ka Polarisam mašīnu, kas ir lielākas par MRZR-D4, nav. Taču kompānijas Polaris pārstāvjiem ir cits viedoklis, un, lai to attaisnotu, viņi jebkurā brīdī ir gatavi Leonīda kungam aizsūtīt tehnisko specifikāciju uz Polaris DAGOR džipu, kas neticamas sakritības dēļ izskatās nežēlīgi līdzīgs latviešu Foksam (attēlā). Precīzāk, Fokss ir nežēlīgi līdzīgs DAGORam, jo DAGORu atšķirībā no Foksa ražo jau daudzus gadus.
Šajā sakarā rodas divi jautājumi. Kalniņa kungs nezina par DAGORu, jo vietnieki viņam par to aizmirsa pateikt? Vai viņš zina gan par DAGORu, gan par to, kāda loma šai mašīnai varētu būt bijusi Foksa projektēšanas procesā, taču labprātāk par to skaļi nerunā, lai neizraisītu jautājumus par Foksa izveides lietderīgumu, jo gandrīz identiska mašīna jau bija pieejama tirgū un, visticamāk, daudz lētāk?
Tagad, kā jau solīju, daži jautājumi tam it kā dzimtenei lojālajam komentētājam, uz kura balsi oktobrī paļaujas Pabriks un viņam līdzīgie korumpanti, budžeta apzadzēji un savas valsts drošības ienaidnieki:
- Ja Linkaits rīt paņems € 250 miljardu aizdevumu zemūdens maģistrāļu būvniecībai, tu ticētu, ka šis projekts nekļūs par kārtējo tehnisko bankrotu kā AirBaltic? Neticēsi? Tad kāpēc? Lojāls neesi?
- Ja Pavļuts rīt paņems € 500 miljardu aizdevumu, lai izstrādātu runājošus robotus - neiroķirurgus, tu ticētu, ka šis stāsts nebeigsies kā covid gultas par €600 000 gabalā? Neticēsi? Atkal sanāk, ka neesi lojāls?!
- Ja Kariņš rīt paņems €1 triljonu aizdevumu, lai Latvijā izveidotu pasaulē lielāko kriptovalūtu biržu, tu ticētu, ka šis stāsts nebeigsies kā Parex, Krājbanka vai AB LV?
Bet, skatoties uz to, kā Artis ar Leonīdu tērē naudu, kopējot jau esošu DAGORu, un arī skatoties uz to, ka Fokss luksusa rotaļlietu ģenerāļiem atgādina daudz vairāk nekā militāro aprīkojumu, mans pilsonisks pienākums ir paust ovācijas stāvot kājās. Loģiski.
Un, protams, vislabākais laiks prezentēt projektu, pie kura Aizsardzības ministrija ir strādājusi vairākus gadus, ir divas nedēļas pirms vēlēšanām. Jo modē vairs nav lielīties ar to, ko esi gatavs darīt valsts labā nākotnē. Tagad modē ir haipot ar darbu, par kuru tev nodokļu maksātāji jau sen samaksāja algu un kurš tev bija jāpabeidz, neatkarīgi no tā, vai tu iekļūsi nākamajā valdībā vai ne.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
