Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pasaule ir noilgojusies labu ziņu. COP21 konferencē draudzīgi klīst amerikāņu kongresmeņi, kas nevēlas karu, arābu līderi, kas domā par zaļu un draudzīgu kopāsadzīvošanu, Āfrikas valstu pārstāvji, kas redz nākotni ar ūdeni un labu pārtiku katram bērnam. COP21 kā milzīga publiskā realitāte: delegātus no kosmiskās stacijas uzrunā astronauti, ievērojamākie Holivudas aktieri deklamē dzejas, vadošo rokgrupu dziedātāji maigi dūdo ģitāras pavadībā.

Iespējams, ka realizējas sapnis – pieņemsim dokumentu, un visa pasaule kļūs tīra un laba, atjaunosies arktiskās un antarktiskās ledus cepures, būs, kur dzīvot leduslāčiem un pingvīniem. Sahāras un Gobi tuksneši kā pirms 20 000 gadu pieaugs kokiem, kur žirafes plūks lapas un degunradžus nemedīs malu mednieki. Bangladešā smogs izklīdīs, un pie galda pretimsēdošie redzēs viens otru.

COP21 dalībnieki skatās nākotnē gaišu skatu: CocaCola kļūs veselīga, akmeņogļu ieguvējas kompānijas – zaļi domājošas, indieši nepiešmucēs debesis un okeānu, brazīļi stādīs atpakaļ mūža mežus, bet ShellGazprom un Exxon kļūs par Arktikas draugiem, nevis ekoloģiskas katastrofas organizatoriem.

Katru dienu COP21 pastā ienāk tūkstošiem vēstuļu no atbalstītājiem (nesalīdzināt ar darbaļaužu vēstulēm PSKP 25. kongresam). Lielākoties vēstules sūta starptautiskas struktūras, kas formāli vai neformāli pārstāv tūkstošus un miljonus zemeslodes iedzīvotāju. Katras vēstules autors ir meklējis un atradis jaunus un jaunus argumentus, kāpēc COP21 dokuments jāpieņem, un ka noslēguma dokumentam jābūt pašam labākajam dokumentam, kāds jebkad uz šīs zemeslodes bijis.

Parīzē vairs ne ar vārdu nepiemin terorismu, bet visi runā par globālo uzvaru pār planētas pārkaršanu. Pat Ziemassvētku noskaņas francūži nobīdījuši uz pašdarinājumu un paškūpinājumu tirdziņu Elizejas laukos un citur atlikuši uz laiku pēc COP21.

Argumentus, kāpēc jāsaglabā planēta vēsāka, joprojām čakli meklē veselības jomā – sākot no iespējamā čikugunjas drudža (klimatam kļūstot siltākam, savu dzīves areālu Eiropā un Āzijā paplašina tīģerods, kas pārnēsā čikugunjas drudža izraisītāju), beidzot ar 34 tūkstošiem nāves gadījumu gadā, ko tieši vai netieši Dienvideiropā izraisa pārmērīgs karstums.

Sestdien Mariott hotelī notika COP21 globālā veselības un klimata konference. Pirmo reizi radās sajūta, ka liela roka vada procesu, ja jau savstarpēji neiecietīgie mediķi soli solim nonākuši līdz dokumentam, kas ne tikai atbalsta COP21 globālo vienošanos, bet pieprasa to vēl stingrāku.

Sen nebija dzirdēts tik daudz pārliecinošu uzrunu. Kalifornijas senators Kevins de Leons (Kevin De Leon) norunā ievērojami jaudīgāk nekā Obama lielajā konferencē. Arī Amerikā ārsti mēdz kļūt par senatoriem un oratoriem. Pasaules Veselības organizācija ir atsūtījusi reāli rosīgus ļaudis, nevis klasiskos klusu čīkstētājus. Argumentēti uzstājas pasaules slimnīcu biedrība, pasaules māsu un pasaules veterinārāstu pārstāvji. Eiropas stingro pozīciju pauž Turcijas, Polijas un Francijas kolēģi.

Uzstājas divi ministri – no Haiti un Tuvalu. Tuvalu ir salu grupa ar 10000 iedzīvotājiem Klusajā okeānā starp Austrāliju un Havaju salām. Tomēr tieši Tuvalu balss bija dzirdama COP21, kur to pārstāvēja kāds baltas ādas krāsas nezināmas mītneszemes advokāts, un arī veselības ministrs nav uz mutes kritis. Runas ievelkas, un dokumenta apstiprināšana ievelkas līdz puspieciem. Atšķirībā no lielā COP21 visu klātesošo organizāciju līderi jau ar dokumentu ir iepazinušies (nedēļu katru rītu no 7.30 līdz 9.00 par to diskutējuši). Tagad katrai no globālajām organizācijām atliek tikai pateikt cildinājumu dokumentam.

 – Jums būs jārunā (cildinājums) Pasaules Ārstu savienības vārdā, – man blakus notupusies kāda no organizatorēm.

 – Pasaules Ārstu savienības viedokli šodien pārstāv pēcprezidents Ksavjērs Do (President Past Xavier Deau).

 – Viņš jau šodien ir runājis, šeit neviens nedrīkst runāt vairākas reizes.

 – Tādā gadījumā vai es drīkstu uzstāties latviešu, krievu vai vācu valodā?, – jautāju, piebilstot, ka satraukšos un mana angļu valoda būs gauži bēdīga.

Kundzīte uz šo jautājumu atbild noliedzoši, bet es viņai autoritatīvi paziņoju, ka Pasaules ārstu asociāciju pārstāvēs Pīters Orris.

Pīters ir Ilinoisas universitātes vides veselības institūta un atbilstošas katedras vadītājs, viens no pasaules vadošajiem vides veselības (sabiedrības veselības sadaļa) zinātniekiem. Viņa vectēva vecāki esot bijuši „krievi no Rīgas”, kas aizmukuši pēc 1905. gada revolūcijas, un Amerikā kaut kā pārveidojies viņu uzvārds. Par to, ka cariskās Krievijas pilsētā Rīgā dzīvojuši latvieši, Pīters uzzinājis no manis.

Pīters pārstāv viedokli, ka galvenais zemeslodes saglabāšanas uzdevums ir samazināt ķīmisko piesārņojumu, galvenokārt viņa pētījumi skar dzīvsudraba un bismuta globālo piesārņojumu, taču Parīzē viņš uzstājas ar nopietniem priekšlasījumiem par rūpniecības, enerģētikas un transporta izmešiem atmosfērā. Viņa skatījumā šie izmeši ir ķīmiskais karš pret planētu, un COP21 nedaudz jauc „vistu ar olu”.

Pīters izmanto savas divas apsveikuma minūtes, pastāstot par svina un dzīvsudraba izmešiem, un izsaka nožēlu, ka cīņa ar smagajiem metāliem un organiskajiem ogļūdeņiem izmešos īsti nav COP21 dienaskārtībā. Tomēr arī šajā jomā mediķu kopējais dokuments ir jaudīgāks par COP21 gala dokumenta esošo redakciju, un Pasaules Ārstu savienība cer, ka tas stimulēs kopējās COP21 rezolūcijas pieņemšanu.

Mediķu dokuments tiek vienbalsīgi pieņemts, aplaudējot kājās stāvot.

Vispār COP21 globālais dokuments arī ir ieguvis skaidras aprises. Sestdienas rītā pusaizmigušās darba grupās beidzot ir noslēdzies darbs pie ADP, ko mēs varētu saukt par Durbanas protokolu. Patiesībā jau pēc četru diennakšu cīņām esam nonākuši pie izejas varianta, tikai tas papildināts ar bezgaldaudzām kvadrātiekavām – virkne jautājumu atstātas COP sesijai, bet patiesībā – pirmdien skatīšanai politiskā (ministru) līmenī.

Visu dienu ap ADP turpina ņemties kā ap karstu kartupeli, beidzot vakarā tiek svinīgi paziņots – dokuments ir praktiski gatavs. Manā datorā tas izskatās vismaz 50 lapaspuses plašs, bet, jādomā, tad, kad varianti būs noņemti piepildīs savas 20 lapaspuses. Globāls dokuments, kam vajadzētu parādīt virzienu atpakaļ uz zaļu, tīru un nepārkarsušu planētu.

 – Beidzot tīrs gaiss, – gavilē mani jaunie kolēģi.

 – Smaržo pēc piedeguma, – domīgi atbild profesors Pīters Orris.

Dodamies mājup. Pie paviljona izejas mazs 1 metru augsts robotiņš rosās, braukā šurp turp un kaut ko saka franču valodā. Nostājos viņam priekšā, robotiņš pagriežas sāņus, lai mani apietu, bet es viņam acu augstumā nolieku priekšā somu. Redzu – mazais kļūst dusmīgs un meklē man apeju pa otru pusi, bet tur jau stāv Pīters. Robotiņa acis iekrāsojas violetas, un viņš izgrūž krāsainu dūmu mākoni, kādu modernas grupas pūš uz skatuves dažos koncertos.

 – Redzi nu – šeit tiešām smaržo pēc piedeguma, – saka Pīters.

No metro izkāpjam pieturā Stalingrad un atvadāmies. Es braucu mājup, bet Pīters dodas uz kārtējo konferenci.

 – Ko tu tur ej tik vēlu?, – es viņam jautāju,  – tur tāpat nekā jauna nebūs.

 –Vismaz labi paēdinās, – atsaucas Pīters, – vai tu neesi pamanījis, ka ar katru dienu mūs baro arvien labāk un garšīgāk? Žēl, ka brauc prom. Trešdien būs veselības jomas sēde, kurā runās PVO reģionālā direktore, princis Alberts un Francijas sociālo lietu, veselības un sieviešu lietu ministrs. Tur būšot tāda izēšanās, kādas vēl nekur ārstu kongresos nav bijis.

Es atceros Mērnieku laikus, arī tur pēc lielās mērīšanas bija gaidāma diža izēšanās.

#

Dažos vārdos par klimata izmaiņu ietekmi uz Latviju. Globālās prognozes rāda, ka, pieaugot temperatūrai par 2o C, Dienvideiropā lauksaimnieciskā ražošana samazināsies un par Eiropas lauksaimniecības izcilāko vietu kļūs Lietuva un Zemgale (šāda karte tika demonstrēta). Mūsu vasara pagarināsies par 2 nedēļām, un mēs varēsim ievākt brangas ražas. Vasaras lietusgāžu plūdi, kas baida Poliju un Austrumvāciju, mums nešķiet bīstami, jo neesam vēl pilnībā visas upes izbagarējuši. Koki nekaltīs, apkārt Rīgai joprojām būs zaļais spilvens, un varēs elpot.

Taču šie 2 grādi nozīmē 5 –7 grādus klāt lielajās pilsētās. Ja vēl pirms 20 gadiem Ņujorkas centrā +32o novēroti 7 dienas gadā, tad šobrīd – 35 dienas gadā. Vienīgā iespēja cīnīties pret karstumu un smogu pilsētā ir parki un koku stādījumi.

Mājup lidoju kopā ar Nilu Ušakovu. Viņš COP21 ietvaros pabijis pasaules dižpilsētu mēru konferencē un arī saņēmis milzumplašu informāciju par globālo sasilšanu. Arī mēri parakstījuši globālu dokumentu, kas ir skaudrāks par ADP. Un Nils Ušakovs ticies ne tikai ar Borisu Džonsonu no Londonas, bet arī Burundi galvaspilsētas mēru.

Pajautāju Rīgas mēram, vai viņš ievērojis Parīzes iedzīvotāju daudznacionālismu un to – cik plaši globālā sasilšana tūkstošiem bēgļu var atvest uz Rīgu. Viņa atbildi nerakstīšu –  Nils pats ir žurnālists, viņam šo atbildi šā vai tā nāksies runāt un rakstīt savas pilsētas iedzīvotājiem.

Līdz sarunai ar mēru biju domājis šā raksta noslēgumu veltīt Parīzes multinacionālismam, bet izlēmu pastāstīt par Parīzes smaržām.

#

Viesnīcas liftā iekāpjot, elpa aizraujas. Mans draugs, plaušu ārsts, profesors Alvils Krams, šajā brīdī noteikti manās plaušās saklausītu čīkstošus trokšņus, diagnosticētu astmas lēkmi un nozīmētu nelielās devās salbutamola inhalācijas.

Patiesībā liftā ir labas franču smaržas. Iespējams, to ir vairāk, nekā šādā mazā telpā smaržām vajadzētu būt, bet atliek iedomāties iepriekšējo šī lifta pasažieri, kura jebkurā telpā visus apbur ar savām labajām franču smaržām devā, kas ļauj profesoram Kramam diagnosticēt astmu.

Dzīvoju Parīzes nomalē, viesnīcas cena ir cilvēcīga. Viesnīcā lielākā daļa apmeklētāju un visas darbinieces ir vidēja vecuma ļoti tumšas francūzietes. Nu tik tumšas, ka korekti būtu viņas jāsauc par afrofrancūzietēm. Afrofrancūzietes nēsā krāšņākus ģērbus, matus sasien daudzās bizītēs un uzlej uz šīm bizītēm franču smaržas. Iespējams, viņas pārvalda vairākas valodas, bet tās noteikti nav angļu vai vācu valodas. Un vēl viņas ir skaļākas sadzīvē un lēnākas veikalā.

Tā ir mana pirmā izjūta par smaržām Francijā. Otrā ir sliktāka.

Kāpjam 5. metrovilcienā Parīzē Bastīlijas pieturā. Pulkstenis ir ap sešiem, un parīzieši trauc no darba mājās, metrovilcieni piebāzti. Pavirzu savu draudzeni pa priekšu – redz, tur pa kreisi ir tikko atbrīvojušās divas sēdvietas, mēģini ieņemt. Viņai tas arī izdodas, un es smagi iegāžos krēslā, bet manas draudzenes seja nav laimīga.

 – Te kāds ir piekakājis, viņa saka, – nē, te ir bomzis, kas smird.

Es ieskatos pretim sēdošajai kundzītei sejā, viņa ir aizlikusi degunam priekšā krāgu, vēl vairāk, viņa visu galvu pārklājusi ar augšup sarauto mēteli. Viņas pavadonis nervozi dīdās. Tieši aiz viņiem plašāks stāvlaukums pēkšņi sāk ņudzēt, un cilvēki virzas prom. Arī manās nāsīs iecērtas smaka, ko viegli identificēt – Esherichia coli izraisīta caureja. Nu, varbūt vēl kāds vēmeklis.

Stāvlaukums ir atbrīvojies – visi aizspiedušies prom un stāvlaukumā darbojas vecāka gadagājuma vīrs, labi veidotā sasukā, neticami novārtījies – tā, ka nevar saprast, kāda štāte īsti mugurā – laba vai skrandas. Runā vācu valodā un stāsta pats sev vai kādam nezināmam oponentam par Diseldorfu. Tad strauji pāriet uz angļu valodu un izskaidro, ka amerikāņi ievārījuši visu šo ķezu. Šķiet, ka viņš arī kaut ko ir dzirdējis par globālo sasilšanu, jo viņš amerikāņiem nikni piedraud, ka visu nelaimju pamatā ir viņu bruņošanās. Šo atziņu viņš pauž, pārliekdamies pār manu pretsēdētāju, ko jau aprakstīju – kundzīti, kas pāri galvai pārvilkusi mēteļa krāgu.

Kundzīte to vairs neiztur – šķiet, viņai iesnu nav. Viņa sagrābj aiz rokas savu pavadoni un metas bēgt uz vagona citu galu. Vilciens ir atkal apstājies – Parīzē metro pietur ik pa dažiem simtiem metru, un vilcienā brāžas jauns cilvēku pūlis. Viņi visi draudzīgi metas uz vietām, kas man pretī brīvas. Veiklākā ir māte ar divām meitām pirmskolas vecumā. Triumfiāli iesēžas, iestumj bērnus un lielākai uzreiz rokās iespiež lasāmgrāmatiņu. Tad pētoši paskatās uz mani. Ko nu melot – es smaidu.

Viņa vēl nervozāk paskatās uz manu draudzeni, kura nedaudz histēriski smejas. Šajā brīdī jauniekāpušie no stāvvietas drudžaini cenšas tikt prom, iesprūzdami starp sēdekļiem. Mūsu stāsta varonis atgriežas pie mūsu sēdekļa un pārliecas pāri mātei ar divām atvasēm, bet tikpat ātri atraujas atpakaļ. Viņš šobrīd ir atgriezies pie vācu valodas un iegrimis kādā vēstures apcerējumā, kur kādi ļaunie nonākuši pie Reinas.

Tagad arī māte saprot, kas ir Francijas smaržu cēlonis. Atbrīvojas arī vieta pretējā vagona pusē un viņai vienu bērnu izdodas atvirzīt no smaržas par dažiem metriem. Viņa ar bērniem runā pārmaiņus franču un angļu valodā, un es viņai atgādinu par trim vīriem laivā – Džeroma K. Džeroma romānā bija stāsts par to, kā džentlmenis veda Liverpūles sieru. Viņi vilcienā brauca kupejā, kurā allaž saskrēja ļaudis, nopriecājušies par tukšu kupeju, bet pēc tam tik pat ātri metās prom. Reiz bija gadījušies trīs gauži izturīgi, kamēr viens no viņiem teica, ka smaržojot pēc maza bērna līķa. Tad pārējie divi iesprūda kupejas durvīs, vienlaicīgi pūlēdamies no kupejas izkļūt.

Kāda sieviete ar musulmaņu lakatu pār galvu uzspieda no tūbiņas manai pretimsēdētājai uz rokas ziedi un ieteica to elpot. Māte ar meitu abas dedzīgi elpoja šo triepienu.

Es apkārtējiem izteicu pieņēmumu, ka šis pasažieris brauks ar vilcienu līdz galastacijai, kurp sagadīšanās pēc bija jānokļūst gan mums ar draudzeni, gan mātei ar bērniem, un tas ilgs gandrīz pusstundu. Toties kļuva interesanti – katrā stacijā iekāpa bariņš ļaužu, un laika posmā no 20 sekundēm līdz 1 minūtei centās šo konkrēto vietu atstāt. Varētu pat teikt – bija patiesi jautri. Žēl, ka mūsu stāsta varonis pēkšņi bija atbalstījies pret perona durvīm un izmeimuroja uz perona. Jācer, ka viņš veiksmīgi iekāpa nākamajā vilcienā.

Bet trešā smaržu ilūzija tiešām ir Džeroma K. Džeroma vērta – stāsts ir par sieru. Francūži sieru gatavot prot.

Globālā klimata glābšanas konference COP21 notiek Leburžē – Parīzes priekšpilsētā, bijušajā Parīzes lidlaukā, ko tagad pārņēmuši milzīgi paviljoni. Šajos paviljonos ir desmitiem konferenču zāļu, lielas diskusiju telpas, simtiem stendu, kuros sevi parāda tie, kas cīnās ar globālo sasilšanu, un tie, kas vēlas pie šīs cīņas apsildīt rokas vai nopelnīt kādu dolāru. Vārdu sakot – tas ir milzīgs ņudzeklis, kurā plosās vienlaikus vismaz 20 000 cilvēku.

Milzīgajam stendu haosam pa vidu mazi ūķīši, kuros tirgo kafiju plastmasas glāzēs (jānodod atpakaļ, tad atpakaļ saņemsi arī 1 eiro), burgeriem līdzīgu ēdmaņu un rozīņmaizes. Tiesa, viss, ko var nopirkt ēdamu Leburžē, ir ļoti dārgs – kuņģi knapi var aizsmērēt ar 20 eironaudiņām, bet zupiņa un otrais maksā Latvijas medmāsas pusmēneša algu.

Šī iemesla dēļ uz pasākumu kaut kādu ēdmaņu ņemu līdz ne tikai es, bet arī mana Amerikas kolēģe, kurai nudien alga ir pilnīgi pieklājīga. Pirms Parīzes ziemeļu stacijā kāpt vilcienā uz Leburžē, abi ieejam lielveikalā LeMarche, un katrs paņemam to, ko redzam par labu esam. Vilcienā sēžam atsevišķā nodalījumā, un mana Amerikas kolēģe iesaka kaut ko apēst, viņa uzreiz atplēš sagrieztu sieru. Siers ir mīksts un neticami smirdīgs. Mana kolēģe smaida – šis tiešām esot labākais publiski nopērkamais franču siers. Šajā brīdī es manu, ka apkārt sēdošie ļaudis sāk rīkoties līdzīgi, kā ļaudis darīja metro ap vāciski runājošo džentlmeni ar Esherichia coli caurejai līdzīgo smaržu.

Braucam uz Leburžē, ēdam sieru ar franču baltmaizi, dzeram auksto kafiju un jūtamies gauži labi, bet brauciens ir gauži īss. Mana kolēģe savāc neapēsto, ieliek somā un dodamies uz konferences paviljoniem. Ieeja lielajā priekšpaviljonā ir tikai pa vienām šaurām durvīm, pie kurām drūzmējas simtiem cilvēku, savukārt iekšpusē drošības kontrolei izvietoti aptuveni 50 stendi, kādus pazīstam lidostās – nekādas aizķeres. Tiekam katrs pie savas lentes, izņemam no somām datorus, saliekam plastmasas kastēs žaketes un mēteļus.

Bet tieši tad – pāri telpai pie mums dodas policiste ar suni, tādu jauku mīlīgu bezsugas radījumu, kurš iet augstu paceltām kājām un ieinteresētu skatu virza pa daudzajiem ienācējiem. Pēkšņi viņa gaita kļūst trauksmaina, viņš velk policisti mūsu virzienā, nē, viņš velk policisti tieši manas kolēģes virzienā, kura stāv pie blakus caurskates un velk nost pulksteni. Suns izrāda par viņu tik neviltotu interesi, ka policiste ceļ no lentas nost manas kolēģes somu, lai suns aposta.

Suņa aste iet kā vējrādītājs, un viņš pēkšņi metas uz somas augšpēdus un sāk pa to vāļāties. Esmu redzējis – suņi labprāt vāļājas uz maitas, ja tā riktīgi sasmirdusi.

Policiste atrauj suni un īgni vaicā „Cheeeeese?”, savāc radījumu, kas vēl labprāt te komunicētu, un dodas meklēt iespējamos narkomānus.

 * COP21 dalībnieka (savulaik piedalījies arī Kioto konferencē un Kioto protokola pieņemšanā) ceturtais un pēdējais ziņojums no COP21

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...