Iesaki rakstu: 
Atsaucoties uz pēdējās dienās plašu popularitāti ieguvušo tagadējā uzņēmēja, kādreiz kā Latvijas interneta tēva pazīstamā Edmunda Zālītes publikāciju par pašnāvībām un to saistību ar neatdotiem banku kredītiem vērsāmies pie viņa ar jautājumiem, lai dotu iespēju plašāk paust savu viedokli.
Kā vērtējat šī brīža situāciju banku sektorā attiecībā uz hipotekāro kredītu izsniegšanu fiziskām personām?
Kredītdevēji, gan piešķirot hipotekāro kredītu, gan arī kredītlīguma darbības laikā no kredītņēmējiem nereti prasa pārmērīgus nodrošinājumus - sniegt finanšu garantijas, papildus nekustamā īpašuma hipotēkai veikt līdzmaksājumus, ņemt galvojumu, un brīdī, kad kredītņēmējs nonāk sarežģītā situācijā un nespēj turpināt regulāri apmaksāt kredītu, seko, manuprāt, absurda un nepieņemama rīcība no bankas puses – kredītņēmējs tiek izlikts no mājokļa, un viņam ir jāturpina pildīt savas kredītsaistības. Respektīvi – cilvēks paliek uz ielas, un bankas pieprasa arī turpmāk regulāri veikt kredītmaksājumu. Vai bankas iedomājas, ka visiem šiem cilvēkiem ir "otrās mājas", kurās viņi var brīvi atgriezties un dzīvot tur, neko nemaksājot? Jo cik reāli ir maksāt bankai kredītu par mājokli, no kura esi izlikts, un katru mēnesi vēl papildus maksāt par esošo dzīvesvietu? Cilvēki, šādā situācijā nonākot, ir izmisumā, īpaši tad, ja ģimenē ir mazi bērni. Bankas cieši "tur rokās" kredītņēmēju, un dažkārt šis tvēriens ir ļoti ciešs, varētu pat teikt - žņaudzošs. Šīs ilgstošās problēmas kredītdevēju un kredītņēmēju attiecībās ir steidzami jārisina, ko apzinās vairākums, taču lietas labā tiek darīts maz.
Un kāds, Jūsuprāt, būtu optimālākais risinājums šādā kredītņēmējam nelabvēlīgā situācijā?
Manuprāt, problēma ir tajā, ka kredītu jomā valda nevienlīdzība – patērētājs ir viens un neinformēts, līdz ar to kredītņēmējam būtu jānodrošina visa nepieciešamā informācija, bez izskaistinājumiem un slēptiem faktiem, un situācijā, kad kredītņēmējs nonāk grūtībās, bankai ir jānāk pretī – nav pieļaujama situācija, ka cilvēki tiek izlikti uz ielas un no viņiem tiek pieprasīts turpināt pildīt kredītsaistības, jāiesaistās būtu arī sociālajiem dienestiem, kas šādā gadījumā segtu problēmās nonākušā kredītņēmēja ikmēneša minimālo maksājumu līdz brīdim, kamēr cilvēks ir spējīgs pats turpināt apmaksāt kredītu. Situāciju un problēmas hipotekāro kredītu aizdevēju un ņēmēju attiecībās ir pētījusi arī starpinstitūciju darba grupa hipotekārās kreditēšanas tiesiskā regulējuma izstrādei, kā rezultātā secināts, ka nepilnības pašreizējā regulējumā skar vienu kredītņēmēju grupu – patērētājus, kuri ņem kredītu vienīgā mājokļa iegādei, būvniecībai un renovācijai. Speciālisti pamato to, ka patērētājs, salīdzinot ar komersantu un citiem saimnieciskās darbības veicējiem, ir ierobežotāks savu interešu aizsardzībai. Nepilnības saskatītas daudzos šo darījumu aspektos.
Piemēram, Somijā sociālais dienests, kredītņēmējam nonākot sarežģītā situācijā, var pārņemt tā kredītsaistības un dot iespēju viņam atmaksāt tikai pamatsummu ilgākā laika periodā. Tā valsts redz savu pienākumu rūpēties par pilsoņiem, kas nokļuvuši kredītu gūstā un kam nepieciešams atbalsts.
Kāda, Jūsuprāt, ir lielākā problēma, kas skar kredītņēmēju?
Problēma ir tajā, ka nav definēti hipotekārās kreditēšanas starpnieku un pārstāvju pienākumi pret patērētāju. Neskaidrs ir hipotekārās kreditēšanas starpnieku un pārstāvju (mākleri, komercaģenti u.c.) tiesiskais statuss, tiesības un pienākumi pret patērētāju. Normatīvajos aktos starpniekiem un pārstāvjiem nav noteikts pienākums apspriest būtiskākos hipotekārā kredītlīguma nosacījumus ar savu klientu. Tāpat nav noteikts arī minimālais klientam sniedzamās informācijas apjoms un hipotekārās kreditēšanas starpnieku un pārstāvju atbildība par viņu sniegtajiem pakalpojumiem.
Kā zināms, hipotekārās kreditēšanas procesā samērā bieži ir iesaistītas ne tikai kredītlīguma puses – kredītdevējs un kredītņēmējs, bet arī citas personas. Piemēram, galvinieki, kas atbilstoši Civillikumam ar galvojuma līgumu uzņemas pienākumus atbildēt kredītdevējam par kredītņēmēja parādu. Diemžēl normatīvie akti neparedz tiesības galviniekam saņemt no kredītdevēja informāciju par galvenā parāda apjomu un pienākumu kredītdevējam šādu informāciju sniegt. Līdzīga rakstura nepilnības ir attiecināmas arī uz līdzaizņēmējiem. Ir saprotams, ka būtu jāierobežo pārmērīgu saistību izpildes nodrošinājumu pieprasīšana no kredītņēmēja.
Kādas nepilnības vēl saskatāt kredītdevēju (banku) darbībā?
Kredītdevēji no kredītņemēja pieprasa pārāk detalizētu informāciju par dažādiem, ar aizņēmumu saistītiem, jautājumiem. Vērojams arī nesamērīgums procentu likmēs - hipotekārā kredītlīgumā ietveramo kredītprocentu likmju apmērs var ievērojami pārsniegt noteikto likumisko procentu apmēru (seši procenti gadā). Kredītdevēji nereti kredītņēmējiem par saistību izpildes nokavējumu aprēķina līgumsodu, kas pārsniedz pašu kredītu, piemēram, 120% apmērā no hipotekārā kredīta summas, kas nav pieļaujami. Jau gadiem ilgi tiek runāts par to, ka ir nepieciešams izstrādāt patērētāju kreditēšanas likumu, kura mērķis būtu pilnveidot hipotekārās kreditēšanas kārtību, sīki un detalizēti izklāstot visus kredītņēmēja un kredītdevēja sadarbības aspektus.
Šobrīd grūtības izpildīt saistības ar banku vēl joprojām ir iespaidīgai kredītņēmēju daļai; kā Jūs skaidrotu šo situāciju?
Kā zināms, nekustamo īpašumu iegāde "treknajos gados" gāja uz "urrā", un lielai daļai hipotekāro kredītņēmēju nebija ne jausmas, kā tas varētu izvērsties nākotnē, ņemot šādu kredītu uz daudziem gadiem. Cilvēkus pat nebiedēja kredīta atmaksas grafiki, kuros atklājās, kādas summas būs jāsamaksā procentos, ja aizdevums būs, piemēram, uz 15 vai pat 40 gadiem. Neskatoties uz to, nesakārtotība kredītņēmēju un aizdevēju attiecības turpinās arī šobrīd. Lai kopējo situāciju labotu, ir nepieciešams izstrādāt tiesisko regulējumu, kas sabalansētu kredīta ņēmēja un devēja riskus un atbildību par darījumu. Saprotams, ka hipotekārā kredīta izsniegšana ir darījums, kura riski ir jāuzņemas abām pusēm, tāpat abas puses ir vienlīdz atbildīgas par darījuma korektu izpildi. Protams, ņemt vai izsniegt kredītu neviens netiek piespiests ar varu, taču jāņem vērā, ka kredītdevējiem ir attiecīgās zināšanas, speciālisti un pieredze, bet kredītņēmēji bieži vien ar šo procesu saskaras pirmoreiz.
Kā vērtējat nākotnes tendences kreditēšanas jomā Latvijā?
Savu lomu šajā kredītņēmēju beztiesiskajā stāvoklī spēlē arī fakts, ka Latvijā diemžēl vairs nav nevienas vietējās bankas, līdz ar to, piemēram, zviedru banka izstrādā savus noteikumus un dažkārt pat necenšas izprast latvieša "bēdu stāstu". Kas Zviedrijas iedzīvotājam tā labklājības dēļ, iespējams, būtu tikai neliels starpgadījums, tas latvietim var izvērsties par iemeslu izbeigt savu eksistenci - izdarīt pašnāvību. Lai arī runāt par šo sāpīgo tēmu izvairās faktiski ikviens, ir jāuzsver, ka viens no biežākajiem pašnāvību cēloņiem ir tieši kredītsaistību sarežģījumi. Statistika diemžēl runā pati par sevi – satiksmes negadījumos Latvijā bojā iet daži simti cilvēku gadā, taču pašnāvības izdara nesalīdzināmi lielāks cilvēku skaits. Ārzemēs, piemēram, vairākkārt ir bijuši gadījumi, kad pašnāvības tiek izdarītas pie valdības vai banku ēkām, lai vērstu valsts vīru uzmanību uz bēdīgo situāciju kredītu jomā. Šādas "sociālās pašnāvības", iespējams, augstāk stāvošajām amatpersonām tomēr liek aizdomāties par kredītjomas sakārtošanu valstī.
Skaidrs ir viens - kamēr netiks sakārtota kreditēšanas joma Latvijā un kamēr mūsu iedzīvotājiem netiks nodrošināts atbilstošs atbalsts kredīta apmaksas sarežģījumu gadījumos, turpināsies haoss un iedzīvotāju izmisums tikai vairosies, kas šī brīža apstākļos, kad cilvēki jau tā pamet Latviju, lai nopelnītu līdzekļus kredītu atmaksai, nebūtu pieļaujami.
* Pseidonīms
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
